Vai ir recepte ideālai ģimenei? “LA” sāk publicēt jau 200. “Lata romānu” 0
Apaļi divi simti romānu vienā sērijā – tā ir vislabākā liecība par sērijas dzīvotspēju un vitalitāti. Turklāt zīmīgi arī, ka par jubilejas romānu kļūst kāda autora debijas darbs, liecinot par pastāvīgu autoru loka atjaunošanos.
Aizraušanās: dzīvnieki un literatūra
Sandra Švarca atzīst, ka par literatūru arvien interesējusies un grāmatas lasījusi intensīvi, varētu pat teikt – negausīgi, jo lasāmajā plauktiņā līdzās mēdz uzturēties vairāki paralēli lasāmi darbi. Sākusi kā jau visi bērni – ar pasakām, tam sekojuši indiāņu stāsti, Tomass Mains Rīds un citi piedzīvojumu romānu autori, tāpat patīk klasiskais detektīvs, bet mīļākais rakstnieks ir Murakami. “Tik eleganti rakstīt it kā par neko, kamēr neaizdomājies par dziļāko domu, – to vajag prast, tas man ļoti patīk,” teic Sandra.
Jau skolas laikā iemēģināta roka arī rakstīšanā, kopā ar draudzeni vijot dažnedažādus sižetus. Par šiem mēģinājumiem Sandra teic – tie viņai parasti sagādājuši vilšanos, jo draudzene arvien novirzījusies no Sandras ieceres, taču auditorija, proti, klasesbiedri, rezultātu vērtējuši atzinīgi.
Savulaik tulkotas grāmatas, lai būtu tuvāk literatūrai, tapusi dzeja, kas publicēta interneta portālos, taču kārojies ko apjomīgāku, latviešu valodā rakstītu. Nopietnai prozas rakstīšanai gan agrāk nav sanācis pievērsties, jo dzīve aizvedusi ļoti praktiskā virzienā: vecāku ietekmē apgūta tirgzinība, strādāts gan tirdzniecībā, gan atpūtas bāzē, kur bijuši gan zirgi, gan pirts. Pati smejas: “Nezinu, vai tobrīd biju staļļa vai pirts direktore.” Šobrīd Sandra strādā dzīvnieku patversmē “Mežavairogi”, un tas ir dziļi simboliski: dzīvnieki viņai ļoti mīļi, ģimenē pašiem ir pieci suņi, un lielā mērā tieši naksnīgu pastaigu laikā izdomāts pirmā romāna sižets – tumšs, kluss, neviens nav traucējis…
Pēc pirmajām divām nodaļām draudzenes mudinājušas rakstīt tālāk, un Sandra teic: viņas nav no cilvēkiem, kuri slavētu bez pamata. Tomēr vēl kādu laiku romāna rakstīšana gājusi kā pa kalniem, līdz pēkšņi varoņi sākuši darboties paši, kas Sandrai bijis liels pārsteigums.
Ideālas ģimenes tumšā odere
“Rotaļas mijkrēslī” ir daļēji detektīvromāns, daļēji dzimtas sāga. Viss sākas ar ģimeni, kurā aug divas māsas Sarma un Maiga. Vecākā ir skarba, prasīga, jaunākā – vārdam atbilstoši maiga, sirsnīga un jūtīga, jauna aiziet bojā noslēpumainos apstākļos. Katrai no viņām savukārt atkal ir meita, kurām, jau pieaugušām esot, lemts noskaidrot Maigas traģiskā dzīves noslēguma noslēpumu, bet aiz tā slēpjas dzimtas un ciema iedzīvotāju savstarpējo attiecību sarežģījumi, sāpīgi un neatrisināti. Lai padarītu intrigu vēl sarežģītāku un aizraujošāku, sižetā ievijas stāsts par Maigai uzdāvinātu un līdz ar viņas nāvi pazudušu relikviju.
Taču sācies viss no abu māsu mātes Elzas tēla. Sandra stāsta: “Ieraudzīju ainu, kurā viņa sēž, mizo kartupeļus un domā par ģimeni. Tad nāca uzplaiksnījums, ka vajadzētu vēl tādu tēlu un tādu, un tad vēl tādu rāmu, lādzīgu vīrieti, kurš visus cenšas nomierināt un samierināt…”
Vieta, kur risinās notikumi, šķiet tik reāla, ka jautāju Sandrai, kurā Latvijas pusē viņa dzimusi un augusi. Izrādās: mīlestība uz laukiem patiesi nākusi no bērnības, taču Rūķēniem un Ilkses upei reālu prototipu neesot, tie vienkārši atnākuši kā vīzija. Smej, ka nācies pat zīmēt shēmu, lai saprastu, kurš kā pārvietojas. Vienīgais, ko autore izvēlējusies apzināti: lai darbība notiktu tuvu jūrai, kas pašai ļoti mīļa.
Arī romāna tēlu pamatā nav konkrētu dzīvesstāstu, bet drīzāk sāpīga izjūta par to, cik bieži tieši ģimenē, kurai taču vajadzētu būt visdrošākajai vietai, jūtamies nesaprasti, nemīlēti, nepieņemti. “Varbūt man nav veicies, bet katrā ģimenē, ko es pazīstu, ir kāda uts, kas urda cilvēkus, nedod mieru. Romānā viss sākas ar divu māsu nesaderību, bet principā romāns ir par to, ka bērns ir jāsaudzē no pašas mazotnes, jo ikviena trauma var pārvērst visu bērna dzīvi tālāk, var izmainīt uztveri tik ļoti, ka tā kļūst nenormāla, jo bērna trauslā dvēsele var neizturēt pieredzēto nežēlību.”
Sandra kaismīgi noteic – iespējams, vajadzētu ieviest īpašu licenci cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par vecākiem, tomēr nolemjam: laikam jau tas nedarbotos, jo palaikam pilnīgi vējagrābšļi kļūst par lieliskiem un mīlošiem vecākiem, kamēr šķietami pozitīvi, apzinīgi cilvēki, ģimenē ienākot bērniem, var izrādīties autoritāri un pat varmācīgi vecāki. Un, protams, ikviens zinām stāstus par šķietami labu un pārtikušu ģimeņu bērniem, kuri pēkšņi un šķietami neizskaidrojami izdara noziegumu, vai arī tieši pretēji – par bērniem, kuri izsitušies dzīvē, guvuši panākumus un vienkārši kļuvuši par labiem, iejūtīgiem, sirsnīgiem cilvēkiem, neraugoties uz to, ka piedzimuši un auguši neglābjamu žūpu ģimenēs.
Negribu atklāt sižetu vairāk, nekā nepieciešams, taču kādā brīdī, neko nezinot par romāna autoru, minēju: viņai vai viņam vajadzētu būt saistītam ar medicīnu. Sandra teic: viņas zināšanas un izpratne par medicīnu un psiholoģiju nāk no tiesu kriminālistikas: “Aizgāju uz tirdzniecību pamātes dēļ, jo viņa gribēja, lai man būtu praktiska, izmantojama profesija. Pati labprāt būtu kļuvusi par žurnālisti vai izmeklētāju, vai tiesu kriminālisti, un par šo jomu esmu ļoti daudz un dziļi interesējusies, lasījusi un domājusi.”
Patriotisms – palikt un celt
Kā ierasts, sarunas noslēgumā jautāju, vai top arī kāds jauns romāns, jo tuvojas nākamais “Lata romānu” konkurss, un šoreiz tas saistīts ar Latvijas simtgadi. Sandra atbild, ka šobrīd uzrakstāmi prasoties vairāki detektīvsižeti, un viens no tiem diezgan tieši saistīts arī ar patriotismu, proti, to, cik palaikam tālu no īsta patriotisma ir ļaudis, kuri sit ar dūri pie krūtīm un apgalvo, ka ar visu sirdi un dvēseli mīl Latviju.
“Es vairāk sliecos uz to: lai cik būtu grūti, mums tomēr jāpaliek savā zemē un jācenšas to celt uz augšu, nevis mukt projām,” noslēdz Sandra.
