Vai nu Rīga bez Pārdaugavas… 0
Akadēmiķis Andris Caune ir ne tikai viens no Latvijas arheoloģijas un viduslaiku piļu izpētes vecmeistariem, bet, dzimis un audzis Rīgā, būdams tās īstens patriots, arī viens no vispusīgākajiem metropoles kopumā un tās atsevišķu rajonu pagātnes izzinātājiem, izvērtētājiem un popularizētājiem.
Viņam labi kalpo spalva, tā tapušas interesantas grāmatas ne tikai par izrakumiem un cietokšņiem, bet arī par vecpilsētu, Ziemeļu priekšpilsētu un tagad par Daugavas kreiso krastu ‒ Pārdaugavu ‒ izdevums “Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem”.
Avots – senās pastkartes
Tās aprakstīšanai kalpojuši arhīva dokumenti, tā laika prese, daudzas adrešu grāmatas, ļaužu atmiņas un rakstnieku darbi. Un tāds neierasts avots kā atklātnes, kuru A. Caunes personīgajā kolekcijā ir simtām. Autors rīkojies it kā vienkārši ‒ katrai pastkartei pretī liek lappusi tai atbilstošu tekstu. Bet cik tas prasa darba, lai tādu sameklētu, izraudzītos un uzliktu uz papīra! Tas ir unikāls, pirmreizējs paņēmiens latviešu grāmatniecībā.
A. Caune raksta priekšvārdā: “Mani suģestē un piesaista Rīgas priekšpilsētas ‒ nomales. Tik daudz tur pēdējā gadsimtā ir zudis un mainījies. Augošās pilsētas guļamrajoni ir labu tiesu ko izdzēsuši no apkārtējās ainavas, tik maz par šīm vietām mēs zinām, un arī pastkartes un senas fotogrāfijas ar priekšpilsētu skatiem ir grūti atrodamas. Maz, pat ļoti maz par šīm vietām ir krāsainu atklātņu, kas tā patīk mūsdienu publikai. Ar savu neizzinātību, ar seno skatu kartīšu retumu manu pētnieka interesi saista tieši šie kādreiz klusie priekšpilsētas nostūri. Sevišķi mīļa man aizvien ir bijusi Pārdaugava.”
Viņš atlasījis no sava krājuma ‒ aptuveni 500 Pārdaugavas skatiem ‒ vairāk nekā simtu, kas raksturo šo pilsētas daļu 19. un 20. gadsimtu mijā un 20. gs. sākumā, kad to sauca par Jelgavas priekšpilsētu (pēc analoģijas un galvenajiem ceļiem to teritorijā pastāvēja Pēterburgas un Maskavas priekšpilsēta).
Aizupes Rīgas rajons, moderni runājot, sastāvēja no Daugavas kreisā krasta salām un piekrastes joslas, sākot ar Bišumuižu, Torņakalnu, Āgenskalnu, Zasulauku un beidzot ar Iļģuciemu (Bolderāju un Daugavgrīvu Rīgai pievienoja tikai 1924. gadā). Zemes iekšienē trešā priekšpilsēta beidzās apmēram pie vēlākā Rīgas–Tukuma dzelzceļa līnijas. Visas šīs vietas ir izdevumā iespēju robežās koncentrēti raksturotas.
19. gs. otrajā pusē sākās Rīgas un arī Pārdaugavas strauja izaugsme. To noteica gan apvērsums industrijā, gan pilsētas izvirzīšanās par Krievijas impērijas lielāko eksportostu un kokmateriālu eksportētāju pat pasaulē. Sākās arī dzelzceļa būve, kas savienoja Rīgu ar Iekškrieviju un Rietumiem. Pārdaugavu šķērsoja trīs līnijas: Rīgas‒Jelgavas, Rīgas‒Bolderājas un Rīgas‒Ventspils, kas tāpat sekmēja priekšpilsētas attīstību. Gadsimtu mijā uzcēla Pontontiltu un Dzelzceļa tiltu, kas uzlaboja Pārdaugavas saikni ar pilsētas centru. Kopš 1853. gada (!) pastāvēja regulāra kuģu satiksme starp abiem Daugavas krastiem, bet 1880. gadā pārdaugavieši ieguva pirmos omnibusus. Vēl pēc laika ‒ 1909. gadā ‒ tiem nāca talkā ne zirgu, bet elektriskais tramvajs līdz Bērnu slimnīcai, kā arī pāri tiltam pārvilka ūdensvadu un elektrokabeli. Pārupē tapa ne tikai jaunas fabrikas un skolas, bet arī tagadējā P. Stradiņa slimnīca, Āgenskalna tirgus, jahtklubi, biedrības nami, parki un tirdziņi, traktieri.
Plaša dzīves panorāma
Īpašas nodaļas grāmatā ir veltītas notikumiem Pārdaugavā, tās ļaudīm, un, protams, arīdzan baznīcām un kapsētām… Lībekas tilts nebija “Titāniks”, bet tā aiziešana postā 1924. gada plūdos bija liela nelaime visiem rīdziniekiem. Cars Nikolajs II nebija nekāds latviešu tautas draugs, taču viņš, 1910. gadā apmeklējot Rīgu, kopā ar meitām iestādīja ozoliņus pie Raņķa dambja Pārdaugavā. Vandaļi tos nolauza… A. Caune norāda, ka pēc tautības Pārdaugavā dominēja latvieši. Igauņi lielākoties dzīvoja Āgenskalna apkārtnē. Atsevišķas priekšpilsētas daļas bija tīri vāciskas. Pārdaugavu par savas dzīves vietu bija izvēlējies arī zināms skaits krievu. Lielākā daļa priekšpilsētas iedzīvotāju bija luterāņi. Viņu vajadzībām 1852. gadā pie Slokas ielas uzcēla Mārtiņa baznīcu un 1891. gadā pie Rīgas‒Jelgavas dzelzceļa ‒ Lutera dievnamu. Katoļu vajadzībām uzbūvēja krāšņo Alberta baznīcu Liepājas ielā. Savi svētnami bija arī pareizticīgajiem, ebrejiem un metodistiem.
1903. gadā Pārdaugavā darbojās deviņas kapsētas, vecākās ‒ Āgenskalna, Torņakalna un Iļģuciema. Tajās mūža mieru atraduši Emīls Dārziņš, gleznotājs Jēkabs Kazāks, rakstnieks un žurnālists Ansis Leitāns, dzejnieks Esenbergu Jānis un daudzi citi latviešu kultūras un mākslas darbinieki.
Tas pirms 100 gadiem. Bet vēlāk? A. Caune rezumē:
“Nodibinoties Latvijas valstij, jaunas vēsmas skāra arī Rīgu un Pārdaugavu. Kara cirstās brūces pilsētas sejā jau dažos pirmajos pēckara gados, atjaunojoties saimnieciskajai dzīvei, ātri vien sadziedēja. Zūdot plašajam Krievijas tirgum, lielās rūpnīcas darbu neatsāka.
Daļa no tām darbību atjaunoja mazākā apjomā, piemērojoties vietējā tirgus prasībām. Lai gan būvniecība Rīgā vairs nenotika tik straujos tempos un apmēros kā pirms Pirmā pasaules kara gadsimta sākumā, taču šajos 20 Latvijas patstāvības gados arī Pārdaugavā cēla jaunas ēkas, labiekārtoja ielas, modernizēja pilsētas komunālo saimniecību. Priekšpilsēta, tāpat kā pilsētas centrālā daļa, bija tīra, sakopta, ar savu latvisku seju.”
Grāmatas autoram 27. jūnijā ‒ 75. Labu dāvanu viņš sev sagādājis. Arī mums, lasītājiem. Paldies un suminām!
