“Vai tu ēd savu kaķi? Un govi?” Šie vārdi Strautniekiem rosināja mainīt dzīvesveidu 5
“Vai tu ēd savu kaķi?” Nu kas par stulbu jautājumu, teiksit. “Un govi?” Inai un Aigaram Strautniekiem teksti, kurus pirms vairākiem gadiem bija ievērojuši ar krāsu rakstītus uz Rīgas namu sienām, lika padomāt. Tā pilienu pa pilienam, līdz abi pievienojās biedrības “Dzīvnieku brīvība” atbalstītājiem.
Gan ar dalību protesta akcijās, gan, ievērojami mainot dzīvesveidu, viņi kļuvuši par pārliecinātiem vides aizstāvjiem.
Strautnieki piedalījās arī pagājušās piektdienas akcijā “Globālais streiks nākotnei”, kas pieprasa Latvijas valdības nekavējošu rīcību klimata pārmaiņu mazināšanā. Ina liek lietā savulaik Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā gūtās zīmēšanas prasmes un uz pasākumiem veido plakātus. Pērn novembrī “Dzīvnieku brīvības” vairāk nekā 500 cilvēku plašajā gājienā Vecrīgā, kas protestēja pret kažokzvēru audzēšanu, viņiem rokā bija daiļas dāmas attēls, kas, kažokā tērpta, stāvēja uz kaulu kaudzes ar tekstu “Skaistums prasa upurus”.
Ikdienā Ina strādā par tulkotāju, Aigars ir klūgu pinumu meistars.
Bez kažokiem cilvēce nenosals
“Zvēraudzētavas jāklapē ciet!” stingri nosaka Ina un turpina. “Mūsdienās taču nevienam vairs nedraud nosalšana, ja nebūs mugurā kažoks vai mētelis ar kapucīti, kas apmalota ar kādam dzīvnieciņam novilktu ādu. Tā ir tikai pucēšanās.” Ar gājienu vecpilsētā, parakstu vākšanas kampaņu un Rīgas ielās izliktajiem plakātiem, kuros redzami būros iesprostoti dzīvnieki, biedrība “Dzīvnieku brīvība” pieteikusi karu kažokzvēru audzētavām. Kā teikts biedrības aicinājumā, katru gadu Latvijas zvēru fermās ar elektrošoku un gāzes kamerās nogalina vairāk nekā miljonu lapsu, šinšillu un ūdeļu.
Daudzviet pasaulē kažokādu industrija pakāpeniski tiekot slēgta, pienācis laiks šo nežēlību izbeigt arī pie mums.
Kāpēc lai tas neizdotos, ja reiz “Dzīvnieku brīvība” uzvarēja kampaņā pret savvaļas kustoņu izmantošanu cirkā, spriež Strautnieki. Kad uzdzirdējuši par akciju, nosprieda, ka piedalīsies, jo pret dzīvniekiem cirkā jau sen bija noskaņoti. Aigars skolas laikā 10. klasē piestrādājis Rīgas cirkā par uniformistu un savām acīm redzējis, cik “humānus” paņēmienus izmanto dresētāji. “Izrādīja tīģeru atrakciju, arēnā atradās vairāki dzīvnieki un aiz katra stāvēja kalpotājs ar metāla stieni rokā. Tikko tīģeris kļuva nemierīgs, dabūja ar stieni ribās.”
Pirmās ugunskristības paši vides aktīvisti piedzīvojuši pie “Arēnas Rīga”, protestējot pret brāļu Zapašniju cirka izrādi ar Āfrikas lauvu un Usūrijas tīģeru piedalīšanos. Ina uzņēmusies skrejlapiņu dalīšanu, taču dabūjusi krāgā kādu temperamentīgu dāmu, kas aicinājumu saplēsusi drisku driskās un papīrus bāzusi dzīvnieku aizstāvei aiz apkakles. Ar gandarījumu abi atceras pāri, kas, protestētāju iedvesmoti, pasvārstīja rokās biļetes un pagrieza cirkam muguru. Balsojuma rezultātus Saeimā pa radio klausījušies ar aizturētu elpu.
Ar laiku veģetārisms uzvarēs
Ar vides aktīvistiem mēdz būt dažādi, ne visiem vārdi sakrīt ar darbiem, taču Strautnieki ierindojami pozitīvajos piemēros.
“Inai ir labs teiciens – cik laba sajūta, ka tu esi labi paēdis un nevienu neesi apēdis,” sievas atziņu nocitē Aigars un paskaidro, ka jau sešus gadus viņi uzturā nelieto dzīvnieku gaļu. Kā pareizticīgi cilvēki allaž centušies ievērot gavēni, bet pēc 2013. gada Lieldienām tas kļuvis par pastāvīgu dzīves daļu. Veģetāriešu karogu speciāli nevicinot, taču nereti, uzzinot viņu ēšanas paradumus, uz kašķi pavelkot visēdāji, sak, vai tas nekaitē veselībai un tādā garā. “Varbūt jūtas apdraudēti, ka veģetārisms ņems virsroku un atņems viņiem kotleti. Tas ir tikai laika jautājums, ja līdz tam cilvēce sevi nebūs uzlaidusi gaisā,” spriež Strautnieki.
Tikpat viegli kā pievērsties veģetārismam viņiem izdevies pieņemt tā jeb bezatkritumu dzīvesveida noteikumus un kļūt, kā paši saka, par riktīgiem “Zero Waste” faniem.
Lielveikaliem metot līkumu, iepirkties braucot uz tirgu vai veikaliem “Burka” un “Turza”, kur iespējams iegādāties produktus bez iesaiņojuma vai pašu līdzpaņemtā tarā. Pārtikas atkritumi viņiem aiziet kompostā, papīrs – krāsnī, stiklu un plastmasu nes uz tuvējiem konteineriem. “Kad sākām šķirot, jutāmies pat šokēti, cik daudz pēc sevis atstājam plastmasas maisiņu un pudeļu. Kaut kas vēl pāri paliek arī tagad, taču atkritumu apjoms ir krietni mazāks,” atzīst Ina. Jaunus apģērbus vai apavus sen neesot pirkuši, jo veikalā “Otrā elpa” iegādājoties labu labos lietotus.
Kurš ir radības kronis?
“Ne jau cilvēks, kā to daudzi iedomājas,” pasmaida Ina. Viņa jau gadiem krājusi pierakstus ar novērojumiem vai gadījumiem par ļaužu un kustoņu attiecībām, līdz sajutusi – pienācis laiks likt uz papīra. Pagājušā gada nogalē iznāca viņas trešā grāmata, kuras tapšanu iedvesmojis no patversmes pieņemtais rudais runcis Dūzis. Gluži kā Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavu” stāstnieks viņš neapstādams murrājis un murrājis, bet Ina pa to laiku šķetinājusi cilvēku un kaķu likteņus grāmatā “Kaķi, kamoli un sapņi”. Ļoti patiks hipijiem un kaķiem, kā arī kaķumīļiem un jebkuram no 5 līdz 105 gadiem – ierakstīts tās pēcvārdā.
Strautnieku gādībā no vienubrīd kuplās trīs kaķu un divu suņu saimes palikusi kaķenīte Puma un suņupuika Rūķis, abi no patversmes.
Pumu divu mēnešu vecumā ar brālīti kāds “radības kronis” bija iesējis plastmasas maisā un izmetis atkritumu konteinerā. Viņa izdzīvoja. Rūķi ar lauztu kāju atrada pie Salu tilta, patversmē viņam vēl piemetās slimība, no kuras suņi Latvijā mira viens pēc otra. Rūķis pie viņiem nonāca kompānijā ar kucīti Evu, patversmes “Ulubele” senāko iemītnieci. Tas bijis pašu Strautnieku lēmums, lai izvēle notiek par labu nevis pašu priekam, bet dzīvniekam. Eva pie viņiem nodzīvoja teju divus laimīgus gadus. Rūķim neklājas viegli, jo barības vada paplašinājums ir smaga kaite. “Bet viņš turas, tāpēc priecājamies par katru dienu, kuru suns var nodzīvot ģimenē,” nosaka Aigars.
Ar “Ulubeli” viņiem esot stipra draudzība – kļuvuši par brīvprātīgajiem, veduši pastaigās suņus. “Kad esi tur, gribas palīdzēt katram dzīvniekam, vēl jo vairāk, kad uzzini, kas tiem bijis jāpiedzīvo,” atzīst Ina un piebilst, “man nav skaidrojuma, kas notiek cilvēku galvā, ka viņi pret dzīvām radībām izturas tik nežēlīgi un cietsirdīgi.”
Par varoņiem Strautnieki sevi neuzskata, saprot, ka visu pasauli nepārtaisīs, taču zina, ka labi piemēri var iedvesmot. “Mums ir pārliecība, ka pozitīvā enerģija vairojas no mazuma – pašam tik jāsāk darīt un tava pieredze pletīsies arvien plašāk un tālāk.”
