Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
27. februāris, 2012
Drukāt

Vai vajadzīgas atraitņu pensijas
 (1)

Daudzās valstīs pensiju sistēma veidota tā, ka ģimenes galvenais pelnītājs var līdzapdrošināt savu laulāto, tā dodot iespēju vajadzīgā brīdī saņemt mirušā dzīvesbiedra pensiju vai tās daļu. Jautāju lasītājiem, kā viņi vērtē atraitņu pensijas.


 

Gaida Gailīte Apē: “Esmu atraitne 25 gadus un mierīgi iztieku ar savu pensiju, kas nav lielāka kā vairākumam Latvijas pensionāru. Atraitņu pensijas nepienāktos tiem, kam nav bērnu. Bet tiem, kam ir bērni, šo piemaksu vajag palielināt proporcionāli izaudzināto bērnu skaitam.”

Vairis Dzeguze Jaunpilī: “Pasaulē lielākoties iekārtots tā, ka cilvēks mūža laikā pats nodrošina savas vecumdienas, sakrājot pensijas kapitālu. Kad pensionārs devies aizsaulē, atlikušais uzkrājums pienākas mantiniekiem. Latvijā mantot no uzkrātā pensijas kapitāla neko nav iespējams. Vajadzētu ievērot – to, kas mūžā nopelnīts, atņemt nedrīkst.”

Vija Tiltiņa Smārdē: “Esmu vecmāmiņa ar 73 latu pensiju. Toties manam vīram ir ļoti laba pensija, no kuras atbalstām arī kādu no mūsu trim bērniem. Palīdzu viņiem, arī auklējot mazbērnus. Ceru, ka viņā saulē došos pirms vīra. Jo ar savu pensiju neizdzīvošu – palikšu pie ūdens un maizes šķēles.”

Leons Blaus Bauskā: “Domu par atraitņu pensijām atbalstu. Lai gan pašlaik valstij tas nebūtu vienkārši – budžetā nav naudas. Būtu tikai cilvēciski, ja kaut 20% no vīra pensijas paliktu atraitnei. Mēs ar sievu esam pensionāri ar 40 gadu darba stāžu. Sievas pensija ir divreiz mazāka nekā manējā. Ja ar mani kaut kas notiks, sieva automātiski nokļūs mazturīgo skaitā. Ja viņa no manas pensijas saņemtu kaut piekto daļu, varētu dzīvot, neprasot pabalstus pašvaldībai. Tas valstij noteikti izmaksās daudz dārgāk.”

Jānis Kļaviņš Rīgā: “Ieviest šīs pensijas būtu sarežģīti, jo situācijas ir tik dažādas. Būtiski, no kāda vecuma tās varētu saņemt un vai abiem laulātajiem tobrīd jābūt pensionāriem utt. Jāvērtē arī tas, cik gadus katrs strādājis. Ja cilvēkam darba stāžs ir 40 gadi, bet pensiju saņēmis tikai trīs gadus, būtu godīgi, ka daļu pensijas turpinātu saņemt pārdzīvojušais laulātais.”

Astrīda Klīve Rīgā: “Pirms sešiem gadiem pēkšņi nomira mans vīrs, un kopš tā brīža esmu nokļuvusi mazturīgo kārtā. Līdz tam ar mūsu pensijām dzīvojām iztikuši. Tagad man jāizšķiras, vai no pensijas samaksāt par dzīvokli vai nopirkt zāles, kas man izmaksā ap 80 latiem mēnesī. Esmu otrās grupas invalīde, politiski represētā. Par manu vienistabas dzīvokli iekrājies parāds – ar soda procentiem tas sasniedzis 1500 latus.”

Helēna Krūmiņa Lielvārdē: “Nav godīgi, ja no dzīvesbiedra pensijas palicējam nekas nepaliek. Arī manos rados ir līdzīga pieredze. Vīram pensija ļoti laba, bet sievai kā bērnudārza audzinātājai – maza. Cilvēks nokļūst likteņa varā. Baidās, ka nepaliek bez jumta virs galvas.”

Aija Neiburga Saulkalnē: “Pārdzīvojušajam laulātajam vajadzētu saņemt kādu daļu aizgājēja pensijas. Vairākumam pensijas nav lielas – vidēji 180 – 200 lati un, ja cilvēks ir viens, ar šādu summu grūti iztikt.”

 

Uzziņa

Lietuvas pieredze

No kaimiņvalstīm tikai Lietuvā jau 15 gadus pastāv tā saucamās atraitņu pensijas. Tās izpelnījušās gan plašu sabiedrības kritiku, gan arī izmaiņas. Šīs pensijas ieviesa īsi pirms Seima vēlēšanām 1995. gadā. Toreiz deputāti bija dāsni – pieņemtais likums atļāva laulātajam saņemt 50% no mirušā dzīvesbiedra pensijas. Sākās protesti, jo dažiem pienācās lielāka summa, citiem mazāka. Iebilda arī citi vientuļie – māmiņas, šķirteņi, neprecējušies cilvēki. Tagad visiem pensionāriem, kuri pārdzīvojuši savu dzīvesbiedru, noteikta vienāda piemaksas summa – 70 liti (Ls 14,54).

 

 

Viedoklis

Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks ir noraidošs – Latvijas pensiju sistēma noteic, ka katrs iedzīvotājs ar paša veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām veido savu pensijas kapitālu. Tāpēc nevar būt ne runas, ka kādam pienāktos otra cilvēka pensija vai tās daļa. Tiem, kas bijuši apgādājamā statusā, ir tiesības pieteikties uz apgādnieka zaudējuma pensiju.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Es uzskatu ,ka atraitņu pensiju vajadzētu ieviest , jo ir māmiņas ,kas audzina bērnus ,un uztur māju, dārzus, apkārtni sakopj ,seko bērniem līdzi,vadā uz pulciņiem.Liela nozīme ir arī dzīvesvietai ,jo ja cilvēks dzīvo laukos un lai tiktu uz darbu ir jabraukā tad tas neatsver to ko izaudzē dārzā, saliec ziemai burkās.Un ,lai berns tiktu no skolas majās diez vai kāds savu bernu ziemas laika gribētu atstāt uz ielas aukstumā,tikmēr mamma strādā.Ja ir viens bērns tad tas ir savādāk nekā trīs un vairāk ,jo katram stundas beidzas citā laikā un autobusi tik bieži nestaigā.Un tāpēc,ka sievietei nav stāža viņai nekas nepienākas,tas nekas,ka cilvēks sitas pa dzīvi .Un ,ja ģimenē strādātu abi vecāki,kuriem darba laiks līdz21.00,kur tad tie bērni uz ielas jāatstāj.Tad vizmaz valsts varētu padomāt kā palīdzēt ar atraitņu pensijām.

Draugiem Facebook Twitter Google+