Viedokļi
Komentāri

Ilze Kuzmina: Lojalitātes grozījumi kā plāksteris 16


Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis
Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis
Foto – Edijs Pālens/LETA

Valdības atbalstītie lojalitātes grozījumi Izglītības likumā, kas saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) skaidrojumu vajadzīgi, lai no darba atlaistu pedagogus par “nepareizas attieksmes” veidošanu skolēnos, satraukuši daudzus. Ļaudis jautā, vai atgriežas laiki, kad tikai viens viedoklis bija pareizais, kā arī atgādina, ka skolotājiem aizvien vairāk jāizjūt valsts varas neuzticēšanās. Daudzi jautā, kur tad paliek demokrātijas principi.

Taču valdības sēde, kurā ministri apsprieda iecerētos likuma grozījumus, nebūt nelīdzinājās diktatoru sanāksmei. Gluži otrādi: tajā tika parādīts (vai arī iztēlots) valsts vājums. Izrādījās, ka šādi grozījumi likumā, izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska ieskatā, ir teju vienīgais veids, kā panākt, lai skolās nestrādā nelojāli pedagogi vai direktori, kas spēj sagandēt dzīvi daudziem skolēniem. Nesen pieņemtās izmaiņas Izglītības likumā, kas prasa skolotājiem būt lojāliem un audzināt skolēnus kā Latvijas patriotus, nedarbojas, jo nav mehānisma, kā panākt, lai šādi skolotāji tiešām tiktu atlaisti. Skolas lielākoties ir pašvaldību dibinātas, un tieši tās lemj, vai pieņemt darbā vai arī atlaist skolu direktorus, kuriem savukārt ir vara pār skolotāja likteni. Latvijā diemžēl esot vārdos nenosauktas, bet nojaušamas pašvaldības, kuras pret nelojāliem direktoriem vai skolotājiem nebūt negrasās vērsties. Drošības policija saņemot informāciju par pedagogu nelojālām darbībām, bet arī tā neko nevarot darīt. Ja var ticēt valdības sēdē paustajam, tad nelojāls valstij ir ne tikai nu jau bēdīgi slavenais Rīgas 40. vidusskolas skolotājs Vladislavs Rafaļskis, bet kopumā 30 pedagogu.

Izklausās, ka valsts nonākusi bīstamā situācijā: skolās strādā skolotāji ar apšaubāmu reputāciju, bezspēcīga ir gan Drošības policija, gan IZM, un vienīgais, kas var glābt izglītības sistēmu un panākt, lai skolēni tiktu audzināti kā Latvijas patrioti, ir šie grozījumi likumā, kuru juridiskā kvalitāte ir apšaubāma. Patiesībā arī šie grozījumi var kļūt par deklaratīvu normu. Kāda ir garantija, ka visas pašvaldības šo likuma normu ievēros un atlaidīs sliktos direktorus? Un ja nu pašvaldība šo prasību neievēros? Ko darīs valdība? Atlaidīs pašvaldību vai radīs kārtējo deklaratīvo likuma normu?

Uz notikušo var paraudzīties arī no otras puses: “Vienotības” ministru saspēle valdības sēdē, panākot šo likuma grozījumu atbalstīšanu un arī iekļaušanu tā sauktajā budžeta paketē, kas garantē ātru likumprojekta virzīšanos caur Saeimu, dažbrīd izskatījās režisēta. Nevajag aizmirst, ka valdības rīcības plāns prasa, lai IZM izstrādātu plānu krievvalodīgo skolu pārejai uz mācībām latviešu valodā. Ministrija to nedara, jo K. Šadurskis saka: vispirms jāpanāk, lai skolās pildītu šobrīd spēkā esošos likumus. Plašākas iespējas atlaist direktorus būšot instruments, kā panākt likumu pildīšanu, tostarp attiecībā uz valsts valodas lietošanu skolās.

Tātad iespējams, ka grozījumi likumā ir plāksteris, ar ko aizlīmēt caurumu – neizpildīto apņemšanos – valdības rīcības plānā. Patiesībā būtu jāuztraucas nevis par Latvijas pārvēršanos policejiskā valstī, bet gan par to, ka valdība solījusi to, ko nemaz negrasās pildīt, un aizmālē tautai acis ar dīvainiem likuma labojumiem.

LA.lv