Uncategorized

Bukšu ģimenes cimperlīgie tītari tirgū pieprasīti5


Rinalds Bukšs, kurš kopā ar dzīvesbiedri Sējā uzsācis tītaru audzēšanu pēc bioloģisko saimniecību parauga, ir 150% pārliecināts, ka biznesam ir nākotne.
Rinalds Bukšs, kurš kopā ar dzīvesbiedri Sējā uzsācis tītaru audzēšanu pēc bioloģisko saimniecību parauga, ir 150% pārliecināts, ka biznesam ir nākotne.
Foto – Ilze Pētersone

Pēc padoma pie poļiem
Sauciet viņus par pionieriem vai celmlaužiem, taču nešaubīgi, ka mūsdienu Latvijas putnkopju saimē šis tituls pienākas tītaru audzētājiem Svetlanai un Rinaldam Bukšiem no Sējas novada “Zvirgzdkalni RB” saimniecības. Lauksaimniecības datu centrā, kur pērn abi ieradās pieteikt savu ganāmpulku, tītari tika reģistrēti pirmo reizi. Arī Igaunijā un Lietuvā nav putnkopju, kas tos audzētu pēc bioloģiskās saimniekošanas parauga.

Nupat Bukši atvēruši arī pašu būvētu kautuvi, citādi – putni aug griezdamies, bet neviena Latvijas kautuve tos neņem pretī. Uzsākot tītaru audzēšanu, piedzīvots ne mazums pārsteigumu un pārbaudījumu – gan pašu pieredzes trūkuma dēļ, gan tāpēc ka – pirmie.

Nupat “Zvirgzdkalnos” no Polijas ieradies jaunais tītarēnu vedums – tas nozīmē, ka pirmajā nedēļā Bukši dzīvosies gandrīz pa kūti vien, jo tikko izšķīlušies putnēni jābaro ik pēc divām stundām. Nākamajā nedēļā ēdienreižu starplaiks pastiepsies garāks – trīs stundas. Tikai pēc diviem mēnešiem barošana notiek tāpat kā pieaugušiem putniem – divas reizes dienā. Kārtējais cāļu papildinājums gaidāms jau jūnija sākumā – un atkal viss no gala. Kopš atvesta pirmā tītaru partija, Svetlanai un Rinaldam nav ne brīvdienu, ne svētku dienu – kad atbraucot ciemos draugi, visi dodas uz kūti pie tītariem!

“Nav viegli būt celmlaužiem, ja zinātu, riktīgi pārdomātu,” pēc pirmā gada domīgi nosaka Bukši. Ir viņiem padomā algot palīgus, taču vispirms tā lieta bija jāapgūst pašiem.

Ar lauksaimniecību abiem maza pieredze – tik vien kā pamēģināta aveņu audzēšana, citādi – profesionāli celtnieki pašu uzņēmumā, Rinalda pārziņā arī kravu pārvadājumu firma. Kad būvniecības bizness izputējis, rūdītie rīdzinieki sāka interesēties, ar ko varētu nodarboties Rinalda vecāku Sējas novada saimniecībā.

Privatizēta kolhoza govju ferma, zeme ap 18 hektāriem, taču gabali nav vienkopus. “Izpētījām, ka mūsu tirgū ir pieprasījums pēc bioloģiski audzētu tītaru gaļas, tādu nav ne Igaunijā, ne Lietuvā, taču informācijas par šo nozari Latvijā, var teikt, nebija nekādas,” stāsta Bukši un nedaudz sarūgtināti piebilst, ka vēlmi padalīties ar savu pieredzi nav izrādījuši arī citu putnu audzētāji. “Lūdzām tikai parādīt kūti, kautuvi – visur durvis ciet. Varbūt tāpēc mums Latvijā neiet tik labi, ka esam ierāvušies sevī un negribam dalīties?”

Braukuši pēc padoma uz Poliju – valsti, kurā tītaru audzēšana lielā cieņā. Pēc vairākām lauksaimniecības izstādēm varot teikt – piedāvājuma ziņā tur ir viss, sākot ar pašiem tītarēniem un to barību līdz pat ierīcēm, kas atvieglo kopēja darbu. Tikai viena bēda – poļi ir gaļas lielražotāji, putnu veselību viņi uztur ar antibiotikām, svaru uzaudzē, izmantojot barību un dažādas “piešprices”, kas bioloģiskajā saimniecībā neder.

Kā ar maziem bērniem

“Kad poļu profesoram, kurš par tītaru audzēšanu sarakstījis grāmatu grāmatas, stāstījām, ar ko barojam mazos cāļus, viņš lūdza to uzrakstīt uz papīra – likšot rāmītī un pie sienas,” tikšanos ar pieredzējušu putnkopības speciālistu atceras Rinalds. Kad vaicājuši – kāpēc, vīrs smejot atbildējis, ka tā tītarus barojusi viņa vecmāmiņa. Zvirgzdkalnu saimnieki jau saviem pirmajiem 80 tītarēniem deva cieti vārītas olas, svaigu biezpienu, sakapātus pavasara zaļumus – nātres, balandas, lokus – un turpina tos barot pēc “vecmāmiņas” parauga arī tagad. Sena metode, toties veselīga.

Kad putni paaugas, barībai nāk klāt zirņu, auzu, kviešu un dažādu citu graudu maisījums. Ik dienas – ziemā uz gāzes plīts, vasarā – ārā pavardā – Svetlana lielos grāpjos vāra ap 100 litriem putras, lai pabarotu 500 putnus.

“Ar tītariem kā ar maziem bērniem,” nopūšas saimniece un piebilst, “visu laiku prasa rūpes un uzmanību.” Audzētājiem nācies piedzīvot arī tādu pārsteigumu, ka cāļi jāmāca ēst. Kad pamanījuši, ka pirmā veduma putnēni viens pēc otra sāk krist, zvanījuši poļu kolēģiem – ko lai dara? Šie saka – tas ir normāli. “Ja lielajiem tītaraudzētājiem 30% cāļu atbirums ir pieņemams, tad mēs cīnāmies par katru putnu – tā taču dzīva būtne un arī maksā naudu,” nosaka Rinalds. Izrādās, tītarēniem jāierāda, kā atvērt knābīti.

Ik pa laikam sekojuši arī citi brīnumi – putni sāk tupties, Bukši tūlīt zvana uz Poliju. Trūkstot kalcija un D vitamīna. Minerālvielu piedevas beidzot izdevies sadabūt no kāda Dānijas piegādātāja – dāņi izveidojuši speciālu maisījumu, kas tās ļauj precīzāk dozēt. Tagad putniem visu ēdienkarti sastāda un ar padomiem palīdz pārtikas tehnologs Andris Plīkša, arī viņam šī ir pirmā pieredze ar tītariem.

Strauji augošajiem putniem viena no būtiskām barības vielām ir olbaltums. Lielaudzētāji izmanto proteīniem bagāto, taču ģenētiski modificēto soju, “bioloģiskajiem” tā neder, līdzās vietējo graudaugu maisījumam viņi no ārzemēm iepērk dārgos guāra miltus ar augstu olbaltumvielu procentu. Pavasarī no pašu zemītes spraucas leknās proteīna “bumbas” balandas, taču – nezāļu izmantošana Bukšiem dārgi izmaksājusi. Kā Lauku atbalsta dienesta inspektors ieraudzījis kuplo balandu lauciņu, tā visi platību maksājumi nost – saimniecībai skāde ap 1000 eiro. Rinalds gan centies paskaidrot, kāpēc atstājis augam nezāles, bet neviens viņā ij neklausījies, tikai uzsūtīta vēl stingrāka pārbaude. Jaunajiem lauksaimiekiem jārēķinās arī ar šādu “atbalstu” no dienesta.

Bizness būs

Nepagājis ne pusgads, kad Svetlana un Rinalds sapratuši, kāpēc tītaru audzēšana Latvijā un kaimiņvalstīs nav iecienīta. Putni, kas Francijā speciāli bioloģisko saimniecību vajadzībām selekcionēti ar nosaukumu “Big 6”, ir gana cimperlīgi ne tikai ar barību, bet arī dzīves apstākļiem – caurvējš un mitrums viņiem kaitīgs, ātri nomirt var gan no karstuma, gan arī – pārsteiguma… Saimniekam gadījies iebraukt fermā ar traktoru un no lielā trokšņa divi tītari dabūjuši infarktu, ko arī apliecinājusi vietējā veterinār­ārste. Un kas notiktu, ja tos vestu uz kautuvi? – spriež Rinalds. Labi vien ir, ka ap­stākļi piespieduši uzbūvēt to pašiem. Tiesa, cerējuši uz 20 tūkstošu eiro kredītu no bankas, taču uzrunātās “Altum”, “Citadele” un “Swedbank” nav atradušas iespēju to piešķirt. Bet ja nu jums rīt visi tītari nomirst? – viens no finansistiem atklāti pajautājis. Atlicis pašiem savilkt ciešāk jostu, iesaistīt būvniecībā draugus un radus, gadījies arī kāds labs uzņēmējs, kas piedāvājis aizdevumu.

Saistītie raksti

Tītaru ražu audzētāji ievāc pēc četriem līdz pieciem mēnešiem, kad putns sasniedzis vismaz 7 līdz 8 kg, pusgadā tas var pieņemties svarā līdz 20 kg. “Skaidrs, ka mūsu tītari nesasniegs 30 līdz 35 kilogramus kā Polijas fermās audzētie, taču bioloģisko saimniecību putnu gaļas kvalitāte ir nesalīdzināmi vērtīgāka un veselīgāka par lielražotāju produkciju,” pārliecināti nosaka Rinalds un piebilst, ka gaļa neizsauc alerģiskas reakcijas un atzīta par piemērotu arī maziem bērniem. Jau tagad Bukši piegādā tītarus tiešās pirkšanas pulciņu tīklam, diviem ekoproduktu interneta veikaliem Rīgā, interesi izrāda restorāni. Viņi var lepoties ar krietnu pulku privāto klientu.

Lai gan viss putnkopības smagums līdz šim balstījies uz transporta uzņēmuma ienākumiem un pašu darbu, Rinalds ir pārliecināts par 150%, ka bizness būs. Svetlana vīram piekrīt, taču stingri nosaka, ka divatā tas nav pavelkams – jāmeklē algoti palīgi. Gribas taču arī par pašu bērniem rūpēties, kurus Bukši redzot tikai nedēļas nogalēs. Un tad jau atkal – visi steidz uz tītaru kūti.

LA.lv