Kā ar maziem bērniem 5
“Kad poļu profesoram, kurš par tītaru audzēšanu sarakstījis grāmatu grāmatas, stāstījām, ar ko barojam mazos cāļus, viņš lūdza to uzrakstīt uz papīra – likšot rāmītī un pie sienas,” tikšanos ar pieredzējušu putnkopības speciālistu atceras Rinalds. Kad vaicājuši – kāpēc, vīrs smejot atbildējis, ka tā tītarus barojusi viņa vecmāmiņa. Zvirgzdkalnu saimnieki jau saviem pirmajiem 80 tītarēniem deva cieti vārītas olas, svaigu biezpienu, sakapātus pavasara zaļumus – nātres, balandas, lokus – un turpina tos barot pēc “vecmāmiņas” parauga arī tagad. Sena metode, toties veselīga.
Kad putni paaugas, barībai nāk klāt zirņu, auzu, kviešu un dažādu citu graudu maisījums. Ik dienas – ziemā uz gāzes plīts, vasarā – ārā pavardā – Svetlana lielos grāpjos vāra ap 100 litriem putras, lai pabarotu 500 putnus.
“Ar tītariem kā ar maziem bērniem,” nopūšas saimniece un piebilst, “visu laiku prasa rūpes un uzmanību.” Audzētājiem nācies piedzīvot arī tādu pārsteigumu, ka cāļi jāmāca ēst. Kad pamanījuši, ka pirmā veduma putnēni viens pēc otra sāk krist, zvanījuši poļu kolēģiem – ko lai dara? Šie saka – tas ir normāli. “Ja lielajiem tītaraudzētājiem 30% cāļu atbirums ir pieņemams, tad mēs cīnāmies par katru putnu – tā taču dzīva būtne un arī maksā naudu,” nosaka Rinalds. Izrādās, tītarēniem jāierāda, kā atvērt knābīti.
Ik pa laikam sekojuši arī citi brīnumi – putni sāk tupties, Bukši tūlīt zvana uz Poliju. Trūkstot kalcija un D vitamīna. Minerālvielu piedevas beidzot izdevies sadabūt no kāda Dānijas piegādātāja – dāņi izveidojuši speciālu maisījumu, kas tās ļauj precīzāk dozēt. Tagad putniem visu ēdienkarti sastāda un ar padomiem palīdz pārtikas tehnologs Andris Plīkša, arī viņam šī ir pirmā pieredze ar tītariem.
Strauji augošajiem putniem viena no būtiskām barības vielām ir olbaltums. Lielaudzētāji izmanto proteīniem bagāto, taču ģenētiski modificēto soju, “bioloģiskajiem” tā neder, līdzās vietējo graudaugu maisījumam viņi no ārzemēm iepērk dārgos guāra miltus ar augstu olbaltumvielu procentu. Pavasarī no pašu zemītes spraucas leknās proteīna “bumbas” balandas, taču – nezāļu izmantošana Bukšiem dārgi izmaksājusi. Kā Lauku atbalsta dienesta inspektors ieraudzījis kuplo balandu lauciņu, tā visi platību maksājumi nost – saimniecībai skāde ap 1000 eiro. Rinalds gan centies paskaidrot, kāpēc atstājis augam nezāles, bet neviens viņā ij neklausījies, tikai uzsūtīta vēl stingrāka pārbaude. Jaunajiem lauksaimiekiem jārēķinās arī ar šādu “atbalstu” no dienesta.
