Mobilā versija
+17.4°C
Meldra, Meldris, Melisa
Piektdiena, 21. jūlijs, 2017
12. jūlijs, 2017
Drukāt

Operete Latvijā – sirdsdarbs bez valsts atbalsta un telpām (4)

operete_4

Šīs nedēļas nogalē 14. un 15. jūlijā Ikšķilē notiks otrais Operetes festivāls, aktualizējot jautājumu arī par operetes žanra vietu mūzikas laukā un operetes teātra nepieciešamību Latvijā

Kā dzirkstošs dzīves apliecinājums

Režisors Valdis Lūriņš nebaidās atzīties, ka iepriekšējā festivālā iesākumā uz iecerētiem valšiem publikas izpildījumā skatījies nedaudz skeptiski: “Taču publika orķestri ilgi nelaida prom no estrādes, un, kad es pēc tam iegāju Guntara Bernāta ģērbtuvē, ieraudzīju nevis apmierinātu diriģentu, bet maratonu noskrējušu cilvēku, kurš, šo distanci laimīgi pabeidzis, teica – nu ir viss…”

Šī epizode, tāpat kā gana kuplie operetes izrāžu apmeklējumi Ziemeļblāzmas pilī kārtējo reizi apliecina, ka nav vairs jāšaubās, ka operetes žanram ir savi cienītāji, sava niša, kurā nespiežas ne opera no vienas puses, ne mūzikli, kabarē un varietē no otras. Operetes žanrs kā neviens cits apliecina dzīvesprieku un mīlestības iespējamību, kurai ticam visos vecumos.

Pēdējos gados izveidojusies krāšņa un daudzsološa operetes mākslinieku kopa – Inga Šļubovska-Kancēviča, Sonora Vaice, Laura Purena, Marlēna Keine, Nauris Indzeris, Emīls Kivlenieks, Dainis Skutelis un daži citi. Kā teic Nauris Indzeris, brīžiem ir sajūta, ka Latvijā mūzikas laukā valda noskaņa – jaunie aizbraukuši uz ārzemēm, palikuši pensionāri un tad nu tik var laist šlāgeri pēc šlāgera, bet arī jaunajiem kaut ko vajag redzēt un baudīt! Turklāt operete, viņaprāt, palīdz veidoties arī skatītājiem kā personībai: “Pēc iekšējās emocionālās spriedzes Mustafa beja loma (Paula Abrahama operete “Balle Savojā”. – V. K.) tiek pielīdzināta lielajām tenoru lomām operās, jo daudz spēka paņem dziedāšanas apvienošana ar runu un deju.”

Dziedātāja Valērija Koļāgo teic, ka operete ir brīnišķīgs un viegls žanrs, kurā vienmēr viss labi beidzas, neviens nemirst. Te labvēlīgi izsmej cilvēku netikumus, taču galu galā visi paliek dzīvi, uzvedumi slavina mīlestību un daudz nesēro par dzīves pārpratumiem.

Var pilnīgi piekrist režisoram Valdim Lūriņam, kurš Operetes festivāla vērtību redz arī saistībā ar Agijas Ozoliņas-Kozlovskas un diriģenta Guntara Bernāta atbalstu ceļam uz Operetes atjaunošanu: “Šis festivāls ir kā zīmols tam, ka muzikālais teātris valstij ir vajadzīgs. Savā laikā visādu iemeslu dēļ Opereti slēdza arī zināmas nepareizas stratēģijas dēļ. To laiku vairs, protams, atpakaļ nepagriezt.” Muzikālā teātra ideja jau gadus trīsdesmit lido virs visu galvām, bet tai nav bijis lemts īstenoties, izņemot veiksmīgo projektu Mūzikas namā “Daile”, bet tas sevī ietver arī kamerizrādes, koncertuzvedumus un koncertus.

Savu sponsoru 
vēl meklē

Operetes fonds ne tuvu nav tik turīgs kā, piemēram, Borisa un Ināras Teterevu fonds vai Andreja Žagara fonds. Kā teic Operetes fonda priekšsēdētāja, operete vēl tikai meklē savu īsto mecenātu un sponsoru. “Tāpēc mēs dzīvojam ļoti ekonomiski, apsveram katru pirkumu,” piebilst Agija Ozoliņa-Kozlovska. Nupat februārī fonds ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu ticis pie biroja telpām Mākslas darbinieku namā. Ēka pieder “Valsts nekustamajiem īpašumiem”, tajā saimnieko Ditas Balčus teātris.

Darbs Operetes fondā būtībā ir sirdslieta. Divpa­dsmit mēnešus gadā katru dienu pilnu darba laiku strādā daži cilvēki administrācijā, bet mākslinieki tiek pieaicināti uz konkrētām izrādēm, lūkojot, lai būtu vienots ansamblis un atkarībā no režisoru un diriģentu vēlmēm. Patlaban repertuārā ir trīs izrādes – Niko Dostāla operete “Klīvija”, Abrahama “Balle Savojā” un Franča Lehāra “Jautrā atraitne”, kā arī izrāde bērniem “Paukojam un šmaukojam” un Vecgada koncertprogramma. Katras izrādes iestudēšanu VKKF ir atbalstījis ar summu no pusotra līdz trim tūkstošiem eiro. Izrādes lielākoties ir izpirktas, taču, jautāta par peļņu, Agija Ozoliņa-Koz­lovska iesmejas: “Kāda peļņa, esmu privātas lietas pārdevusi, ko varējusi… Kad Klaipēdas muzikālā teātra direktoram stāstīju, ar kādiem līdzekļiem mums jāiztiek, viņš brīnījās, kā vispār varam pastāvēt. Klaipēdas muzikālais teātris 80 procentus no tam nepieciešamā budžeta saņem no valsts dotācijā.” Kopš Latvijas Operetes fonda pastāvēšanas tā rīkotās izrādes un koncertprogrammas noskatījušies 27 400 cilvēku.

Cīņā par telpām

Latvijas Operetes fonda uzvedumi atsaucīgi uzņemti Lietuvā, bijušas sarunas par viesošanos arī ar dažām citām valstīm. Bet lielākā sāpe ir savu māju un operetei piemērotu telpu trūkums Rīgā. Ne Ziemeļblāzmas pils, ne Rīgas Latviešu biedrības zāles nav piemērotas operetei akustiskā ziņā un orķestra bedres trūkuma dēļ. Dziedātāja Marlēna Keine teic – pavisam cita sajūta ir, dziedot Liepājas teātrī, Ventspilī, Cēsu koncertzālē.

Pēc pagājušā Operetes festivāla Ikšķilē fonds iesniedza Rīgas domē aicinājumu dot iespēju strādāt restaurētajā VEF kultūras pilī, un dome apliecinājusi, ka atbalsts tiks dots. Ar VEF kultūras pili vienubrīd saistījās cerības, ka pēc rekonstrukcijas še varētu būt arī pilna apmēra orķestra bedre. Taču, kā nupat man vēlreiz apliecināja Rīgas domes Īpašumu departamenta direktors Oļegs Burovs, tas nav iespējams: “Rekonstrukcijas darbu laikā ir plānots izveidot orķestra bedri ar grīdas laukumu 22 kvadrātmetri. Orķestra bedre kultūras pils vēsturiskajā ēkā nekad nav bijusi. Tās iespējamo lielumu nosaka nesošo konstrukciju izvietojums. Šobrīd rekonstrukcijas gaitā tā tiks izbūvēta maksimāli iespējamos gabarītos.” Lai palielinātu bedri, būtu jāsamazina skatītāju zāle vai skatuve, tomēr tas ir praktiski tikpat kā neiespējami, jo būtu nepieciešams pārbūvēt daudzas nesošās konstrukcijas, norāda Burovs, tādējādi VEF kultūras pils “orķestra bedrē” būs vieta vien apmēram sešiem mūziķiem, nevis operetei nepieciešamajam orķestrim. Aizkulisēs gan klīst runas, ka VEF kultūras un tehnikas pils nav bijusi īsti ieinteresēta kārtīgas orķestra bedres izveidošanā, jo tādā gadījumā nāktos rēķināties ar šīs zāles vairākiem tīkotājiem un mazāk laika un telpas paliktu kuplajam VEF kultūras pils amatieru kolektīvu pulkam. VEF kultūras pils direktore Liene Kubiļus atbildot ir tieša: “Jau no paša sākuma esam iestājušies par to, ka VEF ir kultūras centrs, bet, ienākot profesionālam teātrim, mēs kā tāds nespētu darboties. Kā atklāta publiska telpa ar izdevīgiem noteikumiem mēs iznomājam zāles, kaut mūsu 43 amatieru kolektīviem arī pietrūkst mēģinājumu telpu, tādēļ piedāvāt mājvietu vēl kādam citam mēs nevaram. Bet mēs esam tikai šī nama lietotāji, gala vārds pieder īpašniekam – Rīgas pašvaldībai.”

Nav ko noliegt, cīņa par telpām Rīgā ir skarba. Agija Ozoliņa-Kozlovska saka: “Opera prasa lielu īres maksu, varētu runāt ar Dailes teātri, taču, lai cik koleģiālas būtu attiecības, teātriem ir savi plāni, viņiem telpas vajag katru dienu, jāglabā kostīmi, dekorācijas…” Protams, vairākums operetes cienītāju atceras, ka reiz tai Brīvības ielā bija pašai sava ēka. Līgums ar naktsklubu “La Roc­ca” par tās izmantošanu beidzas 2024. gada jūnijā. “Kā man apliecināja Kultūras ministrijā, pēc tam šī ēka tikšot izmantota kultūras vajadzībām,” sacīja Agija Ozoliņa-Kozlovska. Viņa norāda – kaut arī orķestra bedre šajā ēkā aizmūrēta, Operetes fonds tajā varētu darboties, jo “galu galā reiz jānonāk pie tā, ka operetei vajadzīga sava mājvieta”.

VIEDOKLIS

Latvijas Operetes fonda patronese, uzņēmēja Ilze Jurkāne:

“Operetes teātrim ir jābūt. Tas īpaši svarīgi šajos laikos, kad pasaulē ir tik daudz negāciju. Operete ir veids, kā bērnus pieradināt pie mūzikas, teātra, un es domāju, ka jāsāk stipri spiest uz Kultūras ministriju un valdību, lai Operetes teātris beidzot tiktu atbalstīts. Tas nedrīkst būt kas tāds, ko cilvēki īsteno no savas labās sirds un tikai ar degsmi. Taču arī Operetei ir jābūt līmenī, gan ar labiem kostīmiem, gan dziedoņiem un dekorācijām. Šis žanrs pievelk tūristus. Pirmās operetes es pati esmu redzējusi ceļojot. Vienalga, kurā valstī esi, ir interesanti apmeklēt opereti, jo šī māksla saprotama arī bez valodas, opereti neizspiež ne opera, ne mūzikli vai kabarē. Tai ir sava vieta. Un arī tādējādi Latvija varētu ieiet pasaulē.”

Ārste Anita Skudre:

“Ir tādas operetes pērles kā “Mana skaistā lēdija”, “Sikspārnis”, “Jautrā atraitne”, “Pie zilās Donavas”, bet mums pietrūkst iespējas šos skaistos darbus redzēt uz skatuves, ar labu baletu, atraktīviem, izciliem dziedātājiem un skanīgu orķestri. Atceros “Sikspārni”, kur gribējās balles ainā kāpt uz Operas skatuves un dejot līdzi, tik ļoti uzvedums aizrāva un radīja vēlmi dejot un sapņot kopā ar izrādes varoņiem. Lai cik viegla un gaisīga skatītājiem šķiet operete, tas patiesībā ir smags žanrs, kurā māksliniekam jāspēj kā dziedāt, tā dejot un izdzīvot no sirds stāstā iekļauto mīlestību un prieku. Šādā kontekstā gribas vēlēt augt arī mūsu pamazām atdzimstošajai operetei.”

Otrais Operetes festivāls – ar starptautisku piesitienu

Tāpat kā pirmais festivāls 2015. gadā, arī šis sāksies ar ieskaņas, labdarības koncertu “Dvēseles stīgas” 14. jūlijā Ikšķiles luterāņu baznīcā, piedaloties soprānam Sonorai Vaicei, operetes jaunajiem māksliniekiem Emīlam Klaušam, starptautisko konkursu laureātei Sabīnei Krilovai un pašai Latvijas Operetes fonda priekšsēdētājai Agijai Ozoliņai-Kozlovskai esot pie klavierēm. Saistošs solās būt koncerts “Zāra Leandere – Madame Scandaleuse” Ikšķiles tautas namā, piedaloties arī viesiem no Austrijas, kur jau vairākus gadus ļoti populārs ir džeza orķestris “Eddie Luis und die Gnadenlosen XL”.

Domājot par mazajiem, svaigi atjaunotajā Tīnūžu tautas namā Valda Lūriņa režijā 15. jūlijā varēs baudīt muzikālu izrādi “Karlsons”. Kostīmu māksliniece Juta Ķimenīte, tērpus veidojot, smēlusies priekšstatos, multenēs un grāmatu ilustrācijās, bet visu transformējusi savā interpretācijā un izpausmē.

Galā koncertā 15. jūlijā Ikšķiles brīvdabas estrādē ar šogad atjaunoto skatītāju zonu skanēs pasaulē pazīstami operešu hiti, gan Johana Štrausa, gan Lehāra un Kālmāna skaistākās melodijas, kurās iejutīsies arī viesi no Polijas Anna Hočai un Emīls Laveckis, kuri koncertē arī citur Eiropā un ir pazīstami kā Varšavas operteātra solisti ar nopelniem tieši operetes žanrā.

Atzinīgi vērtējamas arī profesora Jāņa Siliņa vadītās kopā sanākšanas pie kafijas, kur šoreiz godinās Operetes lielos šī gada jubilārus simtgadniekus – Kārli Pamši un Hariju Misiņu.

Visnotaļ uzteicama ir Operetes fonda vēlme nodarboties ar atbalstu. Pirmajā festivālā fonds aicināja Ikšķiles novada domi piedāvāt jaunieti, kam būtu nepieciešams atbalsts. Tika ieteikta toreiz otrās klases skolniece Amanda Patjanko kā talantīga, ar milzīgām darba spējām apveltīta meitene, un fonds nolēma aicināt ziedot cilvēkus vijolei. Taču pārsteigums bijis liels, jo saziedoti… 37 eiro un 20 centi, lai gan koncerts bija ļoti labi apmeklēts. Agija Ozoliņa-Kozlovska neslēpa šoku, jo domājusi, ko nu ar šo naudu iesākt. Šobrīd risinājums ir atrasts, ar “Rotary” kluba atbalstu Amanda festivālā saņems lielisku latviešu meistara Voldemāra Zemīša darinātu vijoli, ar kuru iepriekš ir spēlējis solistes Sonoras Vaices tēvs, būdams Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieks.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Vispirms lai par kaut ko kļūst!Zinu dažu labu operas solisti(us) kas pēkšņi iemīlēja opereti.Žagars operā vairs nedeva lomas,pārmetās uz opereti.Kāpēc?Balss priekš operas zāles,ta skola arī,nu neatbilst līmenim…

  2. HALTŪRA! Diemžēl, tā jāsak, jo labu ideju ar diletantisku piegājienu var pilnīgi sa…irst. Bernāts un viņa “tipa orķestris” ir suņa šķidrās briesmas, RPIVAS daži spēlētnepratēji un daži haltūristi no operas kopā rada reāli vārgu iespaidu, vairākums dziedātāju nemāk savu partiju – tas viss ir skumji.

  3. Ļoti labi darat!
    Iesp., drīz saņemšu pensiju, Jums ko nedaudz pārskaitīšu.

Netiķetes noteikumi, smaidiņi un vārds ar 39 burtiemLatviešu valodas aģentūra (LVA) nesen izdevusi populārzinātniskā rakstu krājuma "Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi" 12. numuru.
Draugiem Facebook Twitter Google+