Limbažu pusē jaunā agronome zemgaliete Astrīda nonāca pēc Smiltenes sovhoztehnikuma beigšanas. Padomju saimniecības “Katvari” piedāvājums bija vilinošs un pieņemams – ja veiksi galvenās agronomes darba pienākumus, tad kā speciāliste uzreiz saņemsi dzīvokli, bet pēc laika Pociemā arī atsevišķu kotedžas tipa māju. Sovhoza vadība vārdu turēja. 


Lasītākie

Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 1

Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim 7

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 178

Lasīt citas ziņas

Darba gaitās Astrīda iepazinās ar vietējo un strādīgo puisi Juri, kuram padevās visādas tehniskas lietas. Nodibināja ģimeni, piedzima dēli Kaspars un Nauris, bet jaunākā meita Baiba dzima 1989. gadā, kad Pauliņiem piešķīra solīto māju. Astrīda stāsta, ka ēka būvēta juku laikos, tāpēc arī kvalitāte tāda pašvaka celtniekiem sanākusi. Toties vieta laba, speciālistu māju ielas pašā galā Pociema nomalē. Izdomājuši, ka mājas nosauks par “Teikām”, arī puikām paticis šāds skanīgs un latvisks vārds.

Latvijai tuvojas siltā gaisa masa. Ir cilvēki, kuriem iesaka būt piesardzīgiem šajās dienās

Skabejeva ārdās: Krievijas propagandisti sašutuši par Trampa rīcību saistībā ar Ukrainu

Krimināls

Slepakvība mežā pie Alfas: jaunākā informācija par lietas virzību

Tagad bērniem jau sava dzīve. Kā daudzi Latvijas jaunieši, arī divi no Pauliņu bērniem aizbraukuši darba meklējumos un peļņā uz ārzemēm. Kaspars ar sievu un diviem bērniem jau vairākus gadus ir Bristolē, tagad jau labi iekārtojies, strādā par viesnīcas menedžeri. Baiba teikusi – “es arī gribu iekarot Angliju!” – un uz turieni devusies samērā nesen. Vienīgi Nauris ar savu ģimeni palicis dzimtenē, jo labs darbs ir universitātē. Viņš ir e-studiju vadītājs. Astrīda ar nožēlu saka, ka Anglijas mazbērni ne tikai runājot, bet pat domājot angliski. Bet arī latviešu valoda ģimenē neesot aizmirsta. Vismaz reizi gadā omammīti un opi apciemojot.


Pēc neatkarības atgūšanas un kopsaimniecību sistēmas pajukšanas Pauliņi situšies un cīnījušies, kā varējuši. Lai izdzīvotu, nācies nenormāli daudz strādāt. Arī tagad nevar teikt, ka Astrīda ar Juri sēd uz krāsns, rokas klēpī salikuši. Sākumā, kā jau daudzi speciālisti ar lauksaimnieku izglītību, nodibināja zemnieku saimniecību. Audzēja labību, turēja govis, iekopa dārzu, izraka zivju dīķi. Juris ar savu tehniku sniedza maksas pakalpojumus citiem zemniekiem. Bijuši visādi gadi, sākumā labi maksāja par graudiem. Piena lopkopībai izdomāja mest mieru, jo nevienam nebija zootehniķa izglītības. Tad pārsviedās uz dārzeņu audzēšanu, paši brauca uz Rīgas mikrorajoniem, tur andele veicās labāk nekā tirgū. Astrīda atceras, ka rīdziniekiem spējuši piedāvāt pat divdesmit viena veida lauksaimniecības produktus. Nāca laba nauda, bet vajadzību bija daudz, un tā ātri aizgāja. Astrīda zina teikt, ka neatkarības gados latviešu zemnieki pārdzīvojuši trīs krīzes, katrā kādam produkcijas veidam – graudiem, pienam un gaļai – bija tik mazas cenas, ka neatmaksājās ražot. “Tomēr ar uzcītību un neatlaidīgu darbu visiem laikiem esam izsitušies cauri,” gandarīta ir Pauliņas kundze.

Tagad zemnieku saimniecībai “Teikas” kopā ar nomas platībām pieder 36 hektāri zemes. Kā papildu ienākumu avots Pauliņiem ir bullīšu audzēšana. Bet pamatdarbs abiem ir piensaimnieku kooperatīvajā sabiedrībā “Pienene”. Jau četrpadsmito gadu Astrīda ir tā vadītāja, bet Juris uzrauga un ir atbildīgs par tehniku. “Pienenē” ir 76 biedri, pārsvarā mazie un vidējie zemnieki, kuriem pieder no divām līdz septiņdesmit govīm. Kooperatīviem esot vairākas priekšrocības – pulkā varot drošāk pastāvēt par piena cenām, iepērkot vairumā, zemākas cenas ir sēklām, minerālmēsliem. Astrīda uzskata, ka lauksaimnieku kooperatīviem Latvijā ir nākotne, to vajagot saprast arī valdības vīriem un sievām. Otra svarīga Astrīdas atziņa un pārliecība ir tāda, ka laukos uz vietām jāražo gala produkts. Vai tie būtu gaļas, piena vai maizes izstrādājumi. Tad būs vairāk darba vietu, lielāks naudas apgrozījums un peļņa.

“Teiku” saimniece uzskata, ja labi grib, ļaudis nodarbošanos varot atrast, tādas iespējas bijušas arī iepriekšējos gados. Cilvēkam vajagot sevi pilnveidot, izglītot, taisīt projektus, apmeklēt kursus. Viņa pati beigusi vismaz desmit – apguvusi grāmatvedību, lietvedību, etiķetes mākslu, darba aizsardzību, vadības prasmi un ko tik vēl ne. Katri kursi dodot ko jaunu un vajadzīgu.

Dzīve Pociemā neesot nemaz tik garlaicīga, ciematniekiem ir lielisks kultūras nams un vēl lieliskāka tā vadītāja. Ir darbīgi dramatiskais un deju kolektīvi, aktīvs sieviešu klubiņš, labi aprīkota trenažieru zāle. Regulāri notiekot bazāri, vietējie mājražotāji tajos piedāvājot savu preci. Liels notikums ir piensaimnieku ikgadējā balle, kas notiek tieši šodien. “Gribam dzīvi dzīvot, ne tikai smagi strādāt. Un pamats cerībām pastāv,” pārliecināta ir Pauliņas kundze.