Vīrieši un sievietes roku rokā. Iepazīstam frisbiju 0
Lidojošā šķīvīša mētāšana pludmalē vai pļavā kopā ar draugiem vairs nav tikai izklaide. Frisbijs kļuvis par sporta veidu, kas pretendē uz iekļūšanu olimpiskajā programmā.
Sava sociālā grupa ar ballītēm
Frisbija aizsākumi meklējami jau pagājušā gadsimta viducī, bet pie mums tas parādījās deviņdesmito gadu otrajā pusē, lai gan daudzi noteikti šķīvīti mētāja izklaides pēc, nemaz nezinādami, ka pastāv tāds sporta veids. Izrādās, pie visa vainīgi zviedri. “1996. gadā frisbija entuziasti no Zviedrijas apmaiņas programmas ietvaros atbrauca uz Latviju un iepazīstināja skolotājus ar šo sporta veidu. Pēc tam šie pedagogi devās uz Skandināviju, lai paskatītos, kā tad tas tur īsti notiek,” stāsta Mārtiņš Taurenis, Latvijas Frisbija federācijas prezidents.
Pašlaik mums ir seši aktīvi klubi – divi Rīgā un pa vienam Ventspilī, Valmierā, Ogrē un Salaspilī. Mārtiņš pats spēlē kopš 2006. gada – galvaspilsētas komandā Ultimate Decision.
Lai spēlētu frisbiju, pietiek iegādāties šķīvīti un doties uz pludmali, bet, ja nodoms ir nopietnāks, jāpiesakās kādā no klubiem. “Sākumā var šķist, ka citi komandā ir baigie čomi un iekļauties kolektīvā būs grūti. Tā nav, jo vienmēr ir kāds, kurš pienāks, parādīs un pastāstīs, kā spēlēt frisbiju. Sabiedrība mums ir ļoti draudzīga – sava sociālā grupa, kurā tiek rīkoti īpaši pasākumi un ballītes.”
Tiesnesis nav vajadzīgs
“Šajā sportā izšķir trīs grupas – vīriešu, sieviešu un jaukto, kur kopā darbojas gan stiprais, gan daiļais dzimums, tā ir visizplatītākā,” atklāj Mārtiņš. Āra frisbijā uz laukuma ir septiņi spēlētāji – trīs vai četras meitenes un tikpat puišu. Savukārt spēlējot telpās no novembra līdz aprīlim, laukumā iet pieci spēlmaņi.
Ārā frisbiju spēlē uz regbija laukuma (100×37 metri), bet telpās tas norisinās uz handbola laukuma (40×20 metri). Katrai komandai ir sava aizsardzības zona, bet, lai gūtu punktu, lidojošais šķīvītis ar piespēlēm jānogādā pretinieka zonā.
Tā kā ar apaļumu rokās skriet nav atļauts, spēlētājam, līdzko saņem piespēli, momentā jāapstājas un desmit sekunžu laikā jāizlemj, kam to atdot tālāk. To traucēt viņam drīkst tikai viens pretinieku komandas spēlētājs triju metru rādiusā.
Spēle ilgst divus periodus pa 20 minūtēm.
Interesanti, ka frisbijā nav tiesnešu – tas balstīts uz godīgas spēles principiem. “Ja spēlētājs ir pārkāpis noteikumus, viņš to atzīst un spēle tiek turpināta. Šis ir bezkontakta sporta veids, tīša saskare nav pieļaujama.” Ar frisbiju nodarbojas aizvien vairāk cilvēku un tas pat pretendē uz iekļūšanu olimpiskajā kustībā, tādēļ tiesnešu jautājums kļūst arvien aktuālāks. “Amerikāņi jau ieviesuši tiesnesi, kurš pievērš uzmanību katram noteikumu pārkāpumam. Tomēr ir arī paturēta iespēja spēlētājam atsaukt soģa lēmumu, ja nosvilpts nepareizi. Vēl tiek izmantoti novērotāji, kas strīdīgā situācijā dod savu vērtējumu,” atklāj Mārtiņš.
Vieglprātība noved pie traumām
“Treniņu laikā ne tikai spēlējam frisbiju – pateicoties dažādiem vingrinājumiem, attīstām lēcienu un skrējienu tehniku. Tāpat tiek modelētas dažādas spēles situācijas. Vadību uzņemas spēlētāji ar pieredzi, kas aizguvuši idejas no citiem sporta veidiem un citās valstīs redzētā. Meitenēm atlaides nedodam, jo komandā vienlīdz aktīvi ir jāskrien un jāmet visiem.”
Frisbijs ir diezgan traumatisks sporta veids – tā kā visu dara paši bez trenera, ne vienmēr tiek izvēlēti pareizie iesildīšanās vingrinājumi.
Vasarā, kas daudziem ir atpūtas laiks, tas nereti tiek uztverts pārāk vieglprātīgi, tāpēc var novest līdz savainojumiem. It sevišķi, ja spēlē pludmalē.
“Frisbijs ir īpašs. Tajā katram jāprot par sevi pastāvēt. Nevar kādā spēles situācijā vienkārši izsaukties: Sods! Ir jāpamato savs viedoklis un jāuzklausa otrs,” spriež Latvijas Frisbija federācijas prezidents.
Derīgi zināt Ja vēlaties spēlēt frisbiju, vērts sazināties ar klubu (kontaktinformācija: www.frisbee.lv). Jāsakrāmē somā sporta tērps, apavi (vēlami futbola buči) un jādodas uz tre- niņu. Ja nepieciešams iegādāties lidojošo šķīvīti, tā cena – piecu līdz desmit latu robežās.
|
