“Garšvielas” un atmiņas 0
Rīdzinieks Pēteris Turķelis raksta, ka jau abonējis “Lata romānus” nākamajam gadam. Viņš, izlasījis romānu “Mana draudzene ēna”, pateicas autorei Ilgai Liepiņai un izdevuma pēcvārda rakstītājai Evijai Veidei: “Uz pārdomām mobilizējoši bija vārdi grāmatas beigās: “Esiet gatavi gluži negaidītiem sižeta pavērsieniem un šķipsniņai svešzemju garšvielu.” Es iedomājos par to, kas Latviju un visu Eiropu šodien sagaida, kādas vēl nepieredzētas “svešzemju garšvielas” un pārbaudījumus nesīs mums vēl nepazīstamu svešu mentalitāšu cilvēku miljonu plūdi, kas jau lejas pār ES robežām. Vai mūsu rakstnieki ir gatavi “pārvārīt” šīs garšvielas? Interesanti arī, kādi procesi šodien notiek to mūsu ļaužu dzīvē, kuri pārcēlušies uz dzīvi citās ES zemēs.”
Publikācija “Pieminot latviešus Kargasokā” 12. oktobra “LA” rosinājusi Indriķi Pupuru dalīties pārdomās un atmiņās par izsūtījuma laiku Sibīrijā: “1949. gadā man bija tikai seši gadi. Vasjuganas krastā dzīvoju no 1949. līdz 1958. gadam. Vasjugana, tāpat kā daudzas Sibīrijas upes, kļuva par likteņupi daudziem latviešiem. Mūsu ģerevņa Nedostupnoje bija kādus 40 kilometrus no Kargasokas. Mēs savā ģerevņā apglabājām divus latviešus – 16 gadus veco Kārli Ozoliņu no Limbažu rajona un kādus divus gadus pirms atgriešanās guldījām svešajā smiltājā, faktiski purvājā, arī Augusta māti, kam bija pāri septiņdesmit. Tā jau ir, šīs upes krastos dus ne tikai 195 bojāgājušie, viņu ir krietni vairāk. Vai vispār ir iespējams saskaitīt? Tas, ko paveikuši Kārlis Bērziņš un Dzintars Kraujiņš, ir liels ieguldījums represēto piemiņai ne tikai Sibīrijā, bet arī vispār.”
Liepājniece Biruta Gereiša pauž savu vērtējumu par Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci: “Viņa ir patriote, stingri aizstāv Latvijas kā demokrātiskas nacionālas valsts tiesības un intereses. LRA deputāts Dainis Liepiņš nav apmierināts ar viņas darbību un prasa atsaukt no ieņemamā amata. Jautāju Dainim Liepiņam, kādas intereses aizstāv viņš?”
Saldenieku Juri Vinkleru satrauc paviršība valodā: “Latviešu valodu skolās esmu mācījies 11 gadus un valodas zināšanas nostiprinājis, man likās, pietiekami labi, lasot latviešu autoru un tulkoto daiļliteratūru. Taču tagad, jau ar seniora dzīves pieredzi, aizvien biežāk atklāju, ka latviski pārraidītajās ziņās gan radio, gan televīzijā vairs daudz ko nesaprotu. No nesen dzirdētā – “plānošanas reģionālie maršruti”. Par ko tur ir runa, var tikai nojaust…”
