Zaracins: Vācija eirozonu stutē tikai vēsturiskās vainas apziņas dēļ 0
Bijušais Bundesbankas valdes loceklis Tīlo Zaracins, kurš iepriekš izpelnījies kritiku par uzbrukumiem musulmaņu imigrantiem, savā jaunajā grāmatā apgalvo, ka Vācija iesaistījusies eirozonas glābšanā, jo joprojām izjūt vēsturisko vainu par holokaustu.
Pretrunīgi vērtētā autora kontroversālie izteikumi, šķiet, atkal panākuši vēlamo rezultātu un krietni uzkurinājuši sabiedrības interesi arī par viņa jauno grāmatu “Europa braucht den Euro nicht: Wie uns politisches Wunschdenken in die Krise geführt hat” (“Eiropai eiro nav vajadzīgs: Kā politiķu vēlmju domāšana noveda mūs krīzē”), kas klajā nāca vakar. Kā savā jaunajā grāmatā raksta Zaracins, eiroobligāciju atbalstītāji Vācijā ir pārliecināti, ka “holokaustu un Otro pasaules karu mēs beidzot varam izpirkt tikai ar mūsu interešu un naudas nodošanu Eiropas rokās”.
Citi politiķi jau noraidījuši Zaracina izteikumus kā reklāmas triku, cenšoties piesaistīt uzmanību savam jaunajam opusam. “Ir nožēlojami, ka viņš piesauc holokaustu, lai nodrošinātu maksimāli iespējamo uzmanību savām teorijām par eiroobligācijām,” intervijā laikrakstam “Die Welt” izteicies opozīcijā esošo zaļo Bundestāga frakcijas vadītājs Jirgens Tritins, piebilstot, ka Zaracins ieslīdzis “doičmarkas šovinismā”. Savukārt sociāldemokrātu pārstāvis budžeta politikas jautājumos Karstens Šneiders norādījis, ka “Zaracins atkārtoti izmēģina ierasto provokāciju. Viņa eiro kritizēšana ir nacionālistiska un reakcionāra”.
Arī kancleres Angelas Merkeles vadīto kristīgo demokrātu bundestāga frakcijas līderis Folkers Kauders paziņojis: “Zaracinam atkal nav taisnība. Eiro ir veiksmes stāsts un tāds arī paliks.” Tajā pašā laikā Merkele ir kategoriski noraidījusi eiroobligāciju ieviešanu, kuras kopīgi izdotu un grantētu visas eirozonas dalībvalstis, norādot, ka tas tikai palielinātu Vācijas aizņemšanās izmaksas un mazinātu parādos nonākušo valstu vēlmi savest kārtībā savas finanses, jo tām būtu pieejami lieli līdzekļi par zemām procentu likmēm. Taču uz Merkeli izdarītais spiediens turpina pieaugt. Francijas jaunais prezidents Fransuā Olands paziņojis, ka piedāvās eiroobligāciju ieviešanu šodien paredzētajā Eiropas Savienības neoficiālajā samitā. Sagaidāms, ka viņam piebalsos Itālijas premjerministrs Mario Monti.
Tikmēr, gribēti vai negribēti, Zaracina jaunā tēze ir saskaņā ar neonacistiskās Nacionāldemokrātiskās partijas iemīļoto argumentu – Vācija vienmēr tikusi piespiesta rīkoties saskaņā ar citu interesēm, izmantojot tās atbildību par holokaustu, bet nu ir pienācis laiks, kad darīts pietiekami, lai to izpirktu. Tāpēc nav pārsteigums, ka NPD šonedēļ izplatījusi paziņojumu, kurā izteikta atzinība Zaracinam un kritizēts Vācijas “psiholoģiskais vainas komplekss, kas vēl 67 gadus pēc kara beigām liek izpildīt gandrīz ikvienu savtīgo ārvalstu vēlmi”.
Savā grāmatā Zaracins raksta, ka piekrišana glābt Grieķiju no maksātnespējas apliecina Vācijas “neaizsargātību pret šantāžu”. “Šī politika padara Vāciju par ķīlnieci visiem tiem, kuriem eirozonā nākotnē jebkādu iemeslu dēļ varētu būt nepieciešama palīdzība,” atzīst bijušais Bundesbankas valdes loceklis. Saskaņā ar vienu no Zaracina galvenajiem argumentiem eiro ieviešana nav ievērojami palielinājusi Vācijas tirdzniecības apjomu, kas ir pretrunā ar eiro atbalstītāju apgalvojumiem, ka vienotā valūta Eiropas lielākajai ekonomikai nodrošinājusi maiņas kursa stabilitāti tās svarīgākajos tirgos. Zaracins sniedz statistikas datus, kas parāda, ka kopš 1999. gada 1. janvāra, kad tika ieviests eiro, Vācijas tirdzniecības apjoms ar valstīm, kas nav eirozonā, ir audzis daudz straujāk nekā ar eirozonas dalībvalstīm. Taču, kā norāda kritiķi, Zaracins nav ņēmis vērā faktoru, ka Vācijas tirdzniecības apjoms ārpus eirozonas pēdējā desmitgadē pieaudzis, lielā mērā pateicoties straujajai ekonomikas izaugsmei Austrumeiropā un Āzijā.
Tikmēr daudzi ekonomisti apgalvo, ka vislielākais ieguvējs no eiro ieviešanas bijusi tieši Vācija. Viņi norāda, ka tā bijusi pasargāta no straujām valūtas svārstībām, kas padarītu tās rūpniecību mazāk konkurētspējīgu gan Eiropā, gan ārpus tās. Viņi arī apgalvo, ka simtiem miljardu eiro atvēlēšana parādos nonākušo eirozonas valstu glābšanai nav vis altruisms, bet gan atbilst Vācijas ekonomiskajām interesēm. Taču, neskatoties uz to, daudzi no Zaracina argumentiem bauda plašu piekrišanu. Viņš norāda, ka ieviest eiro pirms Eiropas kopējās fiskālās politikas nodrošināšanas bijusi kļūda, kā arī to, ka nevajadzēja eirozonā uzņemt tādas valstis kā Grieķija, jo tās ekonomika nebija gatava vienotajai valūtai.
Noslēgumā Zaracins norāda, ka no pašreizējās krīzes Eiropa var izkļūt vienīgi tad, ja tā nekavējoties sāks ceļu uz politisko savienību, pret ko viņš kategoriski iebilst. Otra iespēja ir ES pārvērst par mazāk ciešu valstu apvienību, kas ļautu grūtībās nonākušajām dalībvalstīm no tās izstāties, lai tās varētu atjaunot savu konkurētspēju ar valūtas devalvācijas palīdzību.
