Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
26. februāris, 2013
Drukāt

Zelta ābele Jelgavā


dobrajs2_72

Ar izstādi “Zelta ābele Jelgavā” mākslinieks Kārlis Dobrājs atzīmē 70. dzīves gadskārtu un vairāk nekā 50 radošās darbības gadus. Iepretī ieejai tajā skatītāju sagaida glezna “Alegorija” – ābele, tālumā loku met upe. Centrā – jaunas sievietes, strēlnieces ar lokiem un bultām, labajā pusē – gleznotājs.

 

Viņa darbā saliektā mugura atkārto loka liekumu pa kreisi stāvošās meitenes rokās. Mākslinieks pats ir kā loks, viņa otas ir bultas, mērķtiecīgas un tiešas, tā ir radošās domas atslēga.

 

Reāli prototipi
Dobrajs_7

Glezna, kā vairākums izstādē redzamo darbu, ir stāstoša, alegoriska, jo to saturs māksliniekam ir svarīgs. Izstādes centrālais tēls – ābele – ar vēsturiski plašu simbolisko daudznozīmību gleznotāja darbos sastopams jau kopš studiju laika. Hesperīdu dārzos augošās Zelta ābeles āboli sengrieķu teikās solīja nemirstību, Dobrājam tā ir brīvās Latvijas zīme – “kam tā ābele pieder, tie dzīvo laimē un pārticībā”. Izstādē izlasāma teika, top arī piemineklis Latvijas tautai – zelta ābele kapara kalumā. Otrs bieži apspēlēts simbols ir ābols – mīlestības, mūžības un zinību izteicējs, bet kristietības mākslā nereti norāda arī uz pasaules un cilvēku divējādo dabu. Šīs nozīmes nolasāmas mākslinieka darbos, kuru radīšana saistās ar kādu notikumu, emocijām, kas pēc tam pārtop mākslas darbā, tomēr nekad nepārkāpj robežas, aiz kurām tas kļūtu ilustratīvs vai banāls. Ar barokālu spēku, groteski neglītus gleznotājs atveido cilvēkus, kuru domas un darbi ir vājību un grēku vadīti (“Varmākas”). Dobrāja kā jebkura mākslinieka radītie darbi var patikt vai arī nepatikt, īpaši tiem, kas atrodas saistībā ar gleznas personāžiem (tiem vienmēr ir reāli prototipi). Un tad spriedumu par mākslas darbu nosaka ne vien tā formālā izteiksme vai skatītāja zināšanas par mākslu, bet personiskās attiecības un iztēle, kuru iedarbina nevis glezna, bet notikumi, kas to ierosinājuši. Mākslinieks, uzrunājot skatītāju, nebūt neuzbāžas ar autoritatīvu spriedumu (ja kādam tā šķiet, tad, iespējams, viņš nav drošs par savējo). Viņš ir radītājs, rada subjektīvi, intuitīvi, un tieši tur slēpjas mākslas valdzinājums. Glezna “Mana studija” (2013) apliecina labestības, patiesības un skaistuma ideālus, kam mākslinieks kalpo. Tāpēc katra jauna dzīves vētra to tikai norūda, neļaujot kļūt žultainam vai ļaunam kā dažam labam viņa nievātājam. Katram no studijas audzēkņiem autors ļāvis izvēlēties vietu un savu tēlu gleznā. Centrā ar muguru pret skatītāju ir pats mākslinieks – viņam prātā Zelta ābele, augsti paceltajā rokā ābols kā mantojums, nododams mazdēlam un jaunajiem Latvijas cēlājiem.

 

 

Kā renesanses 
vecmeistars

Dobrajs1_7Izstādē, kurā apskatāmi darbi, kas tapuši no 1962. gada (“Restauratori”), varam izsekot vienmērīgajai mākslinieka rokraksta un darināšanas tehnikas izaugsmei. Dobrājam vienmēr svarīga bijusi forma un zīmējums, kuru mākslinieks izkopis rūpīgi kā renesanses vecmeistars. Tagad darbi top ilgi, kārtu pa kārtai klājot krāsu slāņus, tad pulējot, slīpējot, atkārtoti lazējot. Darba procesā nereti mainās figūru izkārtojums, detaļas, kustības. Ķermeņa apjomu mākslinieks sasniedz ar gaišā un tumšā pretstatiem, niansēti un caurspīdīgi ēnojot tumšās vietas. Jau minētajā darbā “Alegorija” un citos sievietes baltais tērps, upe, mākoņi izstaro gaismu. Zeltaini rūsganie ķermeņi un dažādie zemes toņi pāriet debesu mirdzumā. Gleznās figūru plastiskā forma gluži kā slavenā venēcieša Ticiāna darbos sadzīvo ar tonālo krāsainību.

 

 

 

 

 

 

 

Zelta gadi

Mākslinieks Kārlis Dobrājs ir spilgta, izcila personība, kura mākslas studija – “miera osta”, kā to sauc audzēkņi, ir tikai pašsaprotams turpinājums aktīvajai darbībai dzīves garumā. Vēl mācoties J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, viņš sācis piedalīties izstādēs (kopš 1961.), pēc studijām Mākslas akadēmijā (1970) pārcēlies uz Daugavpili, kur, veicinot novada profesionālās mākslas attīstību, izveidojis un vēlāk vadījis Mākslinieku savienības Daugavpils nodaļu. Strādājis par pedagogu LVMA Zīmēšanas katedrā (1977 – 1987), bijis klāt pie LU Tēlotājas mākslas katedras dibināšanas un to vadījis (1987 – 1992), vairākus gadus bijis LPSR Mākslas fonda priekšsēdētājs (1977 – 1982), sarīkojis neskaitāmas personālizstādes. Septiņdesmit gadi ir labs laiks, lai atskatītos uz padarīto, tomēr svarīgāk, ka mākslinieks joprojām ir radošu ideju pilns un aktīvi strādā, radot nozīmēm un tēliem piepildītus darbus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+