Mobilā versija
Brīdinājums +17.5°C
Rudīte, Everts
Otrdiena, 22. augusts, 2017
31. janvāris, 2017
Drukāt

Ziemeļvalstu mūzika līdzās Mocartam

Sinfonietta_5

Pēc turnejas Nīderlandē valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” ir atgriezies Latvijā – sestdien, 28. janvārī, Lielajā ģildē izskanēja koncerts, kura pieteikumā tika akcentēts Volfganga Amadeja Mocarta vārds.

Visas biļetes bija izpārdotas, taču jādomā, ka šādu publikas interesi radīja ne tikai Vīnes klasiķa daiļrade. Šo programmu “Sinfonietta Rīga” veidoja pēc labi pārbaudīta plāna, līdzās diviem daudz spēlētiem Mocarta darbiem – Divdesmit trešajam klavierkoncertam un Trīsdesmit piektajai jeb “Hafnera” simfonijai – repertuārā iekļaujot kamerorķestra uzmanības centrā vienmēr esošo 20. – 21. gadsimta ziemeļvalstu komponistu mūzikas paraugus – soma Pēra Henrika Nūrdgrēna opusu “Klinšu partitūra” un lietuvietes Onutes Narbutaites skaņdarbu “Vai šeit bija tauriņš?”. Turpretī pieaicināto viesmākslinieku vārdi īpašus komentārus neprasa – somu diriģents Juha Kangass šeit labi zināms kaut vai ar regulāriem Pētera Vaska mūzikas ieskaņojumiem, savukārt Londonā dzīvojošais pianists Reinis Zariņš ar spožiem panākumiem daudzkārt uzstājies arī tepat Latvijā. Tātad – teorētiski bija visi priekšnoteikumi spilgtai koncertprogrammai, un daudzas no šīm cerībām patiešām īstenojās, lai gan nevarētu teikt, ka koncertā dzirdētais vienlīdz aizrautu no pirmās nots līdz pēdējai.

Pēra Henrika Nūrdgrēna 1997. gadā radītajā “Klinšu partitūrā” visvairāk pārliecināja autora prasme viena skaņdarba ietvaros organiski apvienot diatoniskas skaņu rindas izvedumus ar harmoniski spraigāku izteiksmi, blīvu sonoriku – ar atsevišķu stīginstrumentu pieskārieniem un akcentiem, raksturā un mūzikas valodā konsonējošu tematismu – ar dramatiska vēriena caurstrāvotiem brīžiem. Tāpat netrūka arī daža pārsteiguma – viena no skaņdarba tēmām, kuru “Klinšu partitūras” klausīšanās laikā uztvēru kā grotesku ungāru deju, patiesībā izrādījās epizode, kurā, pēc koncerta programmas autoru informācijas, izpaudās “somu tautas folklorai raksturīgie ritmi”. Deviņpadsmit stīgu instrumentiem rakstītajā darbā katram atskaņotājam paredzēta sava loma mūzikas tembrālo vaibstu, ritma zīmējuma un faktūras variāciju atainojumā, un ar šo uzdevumu “Sinfonietta Rīga” mākslinieki tika galā teicami, palīgā nākot Juhas Kangasa enerģiskajai vadībai un 20. gadsimta autoru stila izpratnei. Tomēr paša Nūrdgrēna veikumu nesauktu par viscaur iedvesmojošu – varbūt komponista veidotais formas slīpējums kaut kur bija palicis pusceļā, bet varbūt pašas episkās intonācijas un ar tām saistītais pasaules skatījums sniedza maz jauna salīdzinājumā ar citiem līdzīgiem ziemeļvalstu meistaru darbiem.

28. janvāra programmā ar neatslābstošu uzmanību drīzāk varēja sekot Mocarta Divdesmit trešā klavierkoncerta ritējumam. It īpaši – atskaņotāju augstās profesionalitātes dēļ. Mūzikā dzirdamajai aktīvu noskaņu un liriskas kontemplācijas mijai Reinis Zariņš un “Sinfonietta Rīga” ansamblis piešķīra bagātīgu nianšu gammu, kurā ik pa brīdim izgaismojās gan aizrautīga rakstura tēli, gan apgarotas, elēģiskas vai melanholiskas izjūtas. Šis dialogs neapšaubāmi atklāja veiksmīgu saprašanos starp pianistu un orķestri, vienīgi šoreiz īsti nekļuva skaidrs, kur šajā interpretācijā ir Juhas Kangasa pienesums, jo labi izsvērtajā priekšnesumā nedaudz pietrūka spilgtāku emocionālu impulsu, kas nāktu tieši no diriģenta un orķestra spēles manierei piešķirtu nepieciešamo individualitāti. Savukārt, iepazīstoties ar Onutes Narbutaites darbu “Vai šeit bija tauriņš?”, interese atkal nosvērās uz Juhas Kangasa vadītā “Sinfonietta Rīga” atskaņojuma pusi. To raksturoja izteiksmīgi stīgu tembri un pārliecinoša mākslinieciskā dramaturģija, kurpretī pati mūzika atstāja rezervētāku iespaidu, un motīvi šeit, starp citu, bija līdzīgi Nūrdgrēna gadījumam. Narbutaites partitūrā saistīja konsonējošu intonāciju, harmoniska pasaules redzējuma savijums ar jūtami skaudrākos tēlos ietverta metafiziska vēstījuma uzplaiksnījumiem, taču šim nolūkam izvēlētie izteiksmes līdzekļi šķita pārāk ordināri, pārāk iepriekšparedzami. Un tā acīmredzot ir atšķirība starp Nūrdgrēnu un Narbutaiti, no vienas puses, un Gubaiduļinu un Šnitki, no otras puses.

Vēl viena veiksmīga ideja koncertprogrammas izveidē – “Sinfonietta Rīga” stīgu grupas un visa kamerorķestra pretstatījums, un tā nu pēc otrā skaņdarba stīgu instrumentiem uz skatuves atkal atgriezās Mocarta laika orķestris ar flautām, klarnetēm, fagotiem un mežragiem, “Hafnera simfonijā” klāt vēl nākot obojām, trompetēm un timpāniem. Visās iepriekšminētajās instrumentu grupās atskaņotāji bija pienācīgi sagatavojušies, un tas arī nodrošināja “Hafnera simfonijas” lasījuma plastiskumu un daudzkrāsainību, aicinot pievērt acis uz atsevišķām neprecizitātēm. Arī koncerta noslēgumā “Sinfonietta Rīga” un Juhas Kangasa sadarbību varēja uztvert kā visnotaļ izdevušos, un līdz ar to ir tikai laika jautājums, kad somu diriģents kopā ar Latvijas kamerorķestri uzstāsies atkal.

Pievienot komentāru

Jaunajā sezonā vairākos teātros būtiskas izmaiņas štatā (5)Jauna teātra sezona vienmēr raisa interesi – kādi autori ieraudzīs skatuves gaismu, kuriem režisoriem tiks uzticēti iestudējumi un par ko teātris tajā runās.
Draugiem Facebook Twitter Google+