Kā Rīgā izsludināja pavēli par obligātu ielu bruģēšanu un noteica bruģēšanas nodokli 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1851. gada 18. jūnijā. Rīgas ielu sakārtošana
Pirms 170 gadiem atbilstoši Krievijas Senāta ukazam arī Rīgā izsludināja pavēli par ielu obligātu bruģēšanu un noteica bruģēšanas nodokli. To uzlika namsaimniekiem, ieturot no nekustamā īpašuma nodokļa.
Iepriekš ielas segums namīpašuma priekšā bija paša namsaimnieka darīšana. Viņš varēja izvēlēties bruģakmeņus pēc savām iespējām un izpratnes, parasti, protams, dodot priekšroku lētākajam risinājumam vai atstājot nebruģētu.
Ilgu laiku pirmā un vienīgā vieta Rīgā ar cietu segumu bija tirgus laukums Rātsnama priekšā. Tur bruģi ieklāja 1413. gadā – pirmā reize, kad pilsētā tika darīts kas tāds.
Nākamajos gadsimtos bruģējums no Rātslaukuma izstaroja arī citās iekšpilsētas ielās, taču namniekiem saglabājās brīva izvēle, bruģēt vai ne.
Ciets un gluds ielu segums nebūt netika uztverts kā kaut kas absolūti pozitīvs.
1850. gada nogalē “Rigischen Anzeigen” norādīja, ka pēc jauna bruģa ieklāšanas Rīgas iekšpilsētā palielinājies ekipāžu braukšanas ātrums, bet tas šaurajās Vecrīgas ieliņās apdraud gājējus.
Rīgas policijai nācās atgādināt, ka ātra braukšana pilsētā ir aizliegta un par pārkāpumiem draud sods. Tomēr galvenais bija beidzot uzlabot līdz tam seguma ziņā par briesmīgu atzīto iekšpilsētas ielu stāvokli.
Sākot ar 1851. gadu, bruģēšana pilsētā tika centralizēti pārraudzīta un veikta pēc noteiktas sistēmas. Pateicoties reformai, līdz 1868. gadam visas Rīgas iekšpilsētas ielas bija izbruģētas.
Pēdējā, kas togad saņēma bruģi, bija Klostera iela. Jāpiebilst, ka, piemēram, Aizputē ielu bruģēšanu komunālā līmenī sāka vēl 1833. gadā un pirmā iela ar tādu segumu bija Sv. Jāņa iela (St. Johannisstrase).
