Pirms 70 gadiem, 1946. gada 13. jūnijā, pēdējais Itālijas karalis Umberto II, pakļaujoties valdības galvas Alčides de Gasperi politiskajam spiedienam, devās trimdā uz Portugāli un savā dzimtenē nekad vairs neatgriezās.

Lasītākie

Vai kārtējā krāpnieku shēma? “Telefonā uzrādās neatbildēti zvani. Atzvanot uz numuru, adresāts apgalvo, ka nav zvanījis” 67

Veselam

Ēdieni, no kuriem labāk izvairīties pirms publiskiem pasākumiem… Tie pastiprināti veido gāzes vēderā 8

Kokteilis

Saskaņa pēc vārdiem: 5 vārdu pāri, kuriem, pēc mākslīgā intelekta domām, ir vislabākā saderība

Lasīt citas ziņas

Monarha godā viņš pabija tikai 40 dienas, kad maijā nomainīja tronī savu tēvu Vitorio Emanuelu III. Itālijas monarhijas liktenis tobrīd praktiski bija izlemts, jo Savojas dinastija sevi kompromitēja, sadarbojoties ar Benito Musolīni fašistisko režīmu. Valdības līmenī lēmums par pāreju uz republiku tika pieņemts jūnija sākumā, bet 18. jūnijā to apstiprināja referendums, kas notika jau Umberto II prombūtnē. Valdnieks republiku neatzina un trimdā turpināja sevi saukt par Itālijas karali. Par atbildi 1948. gadā Itālijas konstitūcijā ierakstīja punktu, kas aizliedza Savojas dinastijas pārstāvjiem atgriezties valstī pat parasta pilsoņa statusā. Umberto II nomira 1983. gadā Ženēvā, Šveicē. Dzimtai kopš 1453. gada piederošo leģendāro Turīnas līķautu testamentā viņš novēlēja Vatikānam.