Vāciju nevar iedomāties bez bēgļiem 1
“Nelegālais imigrants vai laipni gaidīts bēglis?” Šāds virsraksts bija “LA” 15. septmebra publikācijai, kurā par patvēruma meklētāju radītajām problēmām Vācijā vēstīja Toms Ancītis. Gan šī, gan citas viņa reportāžas raisīja lielu “LA” lasītāju interesi. Kāds ir žurnālista skatījums uz šo problēmu tagad?
T. Ancītis: “Bēgļi ir 2015. gada galvenais temats Vācijā. Sabiedrība viedokļos par bēgļiem gada laikā kļuvusi dziļi polarizēta. Tā saucamo skeptiķu retorika kļūst arvien asāka. “Atvērtās bēgļu politikas” aizstāvji, uz to reaģējot, nav mazāk kareivīgi.
Diseldorfas lidostas dzelzceļa stacijā, kur ierīkots viens no Ziemeļreinas Vestfālenes federālās zemes bēgļu sadales punktiem, kopš septembra gan nav mainījies gandrīz nekas. Stacijas zāle, kurā ar specvilcieniem no Vācijas pierobežas atvestie migranti var atpūsties un ieturēt maltīti, pirms ar autobusiem tiek izvadāti pa bēgļu mītnēm visā federālajā zemē, pat Ziemasvētkos ir ļaužu pilna. Aprūpēdami vairākus simtus atbraucēju, tur rosās policisti, mediķi un brīvprātīgie tulki.
Merkeles jau par folkloru kļuvušais izteikums ir: “Mēs to spēsim.” Viņa pie šiem vārdiem paliek arī šobrīd. Ne Bavārijas Ministru prezidents Horsts Zēhofers, ne skeptiķi Kristīgo demokrātu savienībā, ne reitingu kritums – neviens nav spējis piespiest viņu mainīt šo pozīciju.
Merkeles žests, atverot robežas bēgļiem, gan kanclerei tiek pārmests reti. Arguments, ka “Merkele taču viņus ielūdza, lai tad vācieši tiek paši galā”, biežāk tiek izmantots ārpus Vācijas. Tostarp arī manipulatīvi. Galu galā bēgļu plūsma uz Vāciju notiek jau gadiem ilgi un Merkeles “žesti” to ir pastiprinājuši, taču noteikti ne izraisījuši.
Pat visasākie Merkeles kritiķi nav tik naivi, lai spētu iedomāties Vāciju bez bēgļiem. Ir runa par “ierobežošanu”, “samazināšanu”, “apturēšanu”. Par turpmāko rīcības plānu – kā tad īsti “mēs to spēsim”.
Arī 2016. gads sāksies ar nedrošību un neskaidrību: kā izraidīt tos, kuri jāizraida, kā integrēt tos, kuri paliks. Skaidrs ir tikai tas, ka par to būs jāmaksā – ikvienam. Ar miljardiem nodokļu naudas, ar dzīvokļu trūkumu, augošām īres cenām, ar sīvāku konkurenci darba tirgū.
Ar ko vēl – to īsti nespēj paredzēt neviens.”
