“Krievu pozīcijas nebija vājas. Tas Ukrainas karavīriem prasīja daudz asiņu!” Slaidiņš par pēdējo Ukrainas uzbrukumu 0
Ukrainas bruņoto spēku uzbrukuma operācija frontes dienvidu sektorā Zaporižjas apgabalā parādījusi, ka Ukrainas armija ir uzkrājusi būtisku pieredzi ofensīvu operāciju īstenošanā mūsdienu kara apstākļos, TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” stāsta NBS majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš.
Viņš norāda, ka šodienas kaujas laukā izšķiroša nozīme ir droniem, izlūkošanai, artilērijai, elektroniskajai karadarbībai un nepārtrauktai frontes novērošanai. Ukrainas spēki, viņaprāt, pierādījuši, ka arī šādos apstākļos iespējams ne tikai aizstāvēties, bet arī organizēt uzbrukuma operācijas un pakāpeniski atbrīvot okupētās teritorijas.
“Ukrainas bruņotie spēki ir pierādījuši, ka šādos apstākļos ir iespējams ne tikai aizstāvēties, bet arī veikt uzbrukuma operācijas un pakāpeniski atbrīvot teritoriju,” stāsta Slaidiņš.
Vienlaikus viņš uzsver, ka šāds uzbrukums vairs neatgādina klasisku plaša mēroga ofensīvu ar lielām vienībām, kas vienlaikus metas frontālā triecienā. Tā vietā tiek izmantotas nelielas, rūpīgi koordinētas trieciengrupas, kuru darbības pirms tam detalizēti izplānotas.
Pēc Slaidiņa teiktā, konkrētajā operācijā iesaistītas arī Ukrainas labākās vienības, tostarp desanta triecienu brigādes. Izlūkošana, štāba darbs, uguns atbalsts un trieciengrupas esot darbojušās kā vienots mehānisms.
“Katrs posms tika izstrādāts ārkārtīgi detalizēti un rūpīgi,” norāda majors.
Operācijas uzdevums neesot bijis tikai ieņemt vai atbrīvot kādu atsevišķu ciematu. Ukrainas spēkiem bijis nepieciešams izlauzties cauri aizsardzībai, iznīcināt Krievijas vienības, kas bija iespiedušās Ukrainas aizmugurē, un radīt apstākļus turpmākai virzībai.
Slaidiņš stāsta arī par interesantu detaļu – pēc pieejamās informācijas Ukrainas spēki esot atraduši Krievijas kartes, kurās aizsardzības līnijas bijušas iezīmētas desmitiem kilometru tālāk par reāli kontrolētajām pozīcijām.
Viņaprāt, tas liecina par nopietnām problēmām Krievijas komandvadībā.
“Krievijas komandvadības sistēma burtiski bija zaudējusi priekšstatu par kaujas lauku. Uz augšu tika dota informācija par teritorijām, kuras faktiski nemaz netika kontrolētas,” skaidro Slaidiņš.
Šādas neprecīzas ziņas, viņaprāt, ietekmē ne tikai komandēšanu, bet arī apgādi, loģistiku un spēku pārvietošanu.
Tomēr Ukrainas uzbrukums neesot bijis viegls. Krievijas spēki bija izveidojuši daudz nocietinātu pozīciju – betona bunkurus un citas aizsardzības būves, kuras atsevišķos gadījumos bijis ļoti grūti iznīcināt pat ar artilēriju vai trieciena droniem.
Tādēļ Ukrainas vienības bieži vien pozīcijas nevis mēģinājušas ieņemt frontālā triecienā, bet tās apiejušas, pārgriezušas apgādes ceļus un izolējušas.
“Ja pozīciju nevarēja ātri likvidēt, Ukrainas spēki to apgāja, pārtrauca loģistiku un nogrieza cietokšņa apgādi,” stāsta Slaidiņš.
Tieši manevrs, nevis tikai tiešs spēka trieciens, viņaprāt, ļāvis ar salīdzinoši nelielām vienībām pakāpeniski atspiest Krievijas karaspēku un atbrīvot atsevišķas apdzīvotās vietas.
Vienlaikus Slaidiņš brīdina nenovērtēt Krievijas karavīru pretošanos. Lai gan Krievijas aizsardzību vājinājušas problēmas komandvadībā, atsevišķu nocietināto punktu garnizoni esot turējušies līdz pēdējam.
“Krievu pozīcijas nebija vājas. Tas Ukrainas karavīriem prasīja daudz asiņu,” uzsver majors.
Dažos gadījumos Ukrainas vienībām nācies Krievijas nocietinājumus aplenkt, nogriezt tiem munīcijas un apgādes ceļus un gaidīt, līdz aizstāvji vairs nespēj turpināt kauju. Citās situācijās nocietinājumi iznīcināti ar spridzināšanu.
Slaidiņš arī atgādina, ka mazu trieciengrupu taktiku izmanto abas karojošās puses. Arī Krievijas armija pārņēmusi vairākus Ukrainas pielietotos paņēmienus, tostarp nelielu grupu iesūkšanos caur aizsardzības līniju spraugām.
Pēc viņa teiktā, tieši šāda taktika Krievijai iepriekš palīdzējusi gūt panākumus Pokrovskas virzienā – mazas grupas atradušas nepiesegtas vietas Ukrainas aizsardzībā, iekļuvušas dziļāk, nostiprinājušās un pēc tam turpinājušas virzību.
“Krievijas panākumi lielā mērā balstījās uz šo taktiku – atrast caurumu aizsardzībā, iesūkties iekšā, sapulcēties, nostiprināties un tad iet tālāk,” skaidro Slaidiņš.
Viņš uzsver, ka mūsdienu karā abas puses ļoti ātri mācās viena no otras. “Katra darbība rada pretdarbību,” rezumē NBS majors.
