“72 stundu individuālā gatavība ir teju nekāda, ja histērija sākas jau pēc divām stundām!” Cipule aicina izvērtēt latviešiem savas spējas 0
Postošā vētra Latvijā aktualizējusi ne tikai jautājumus par elektrības, ūdens un mobilo sakaru infrastruktūras noturību, bet arī par pašu iedzīvotāju gatavību krīzei. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule sociālajos tīklos aicinājusi ikvienu izvērtēt, vai tiešām esam gatavi pašu spēkiem izturēt pirmās 72 stundas. Viņas ieraksts izraisījis ļoti asu diskusiju – vieni tam pilnībā piekrīt, bet citi jautā, cik daudz cilvēks pats var izdarīt, ja pēc dažām stundām pazūd ne tikai elektrība, bet arī iespēja piezvanīt.
“Par gatavību krīzēm un pārmetumiem… Mums VISIEM ir jāpārvērtē šis izaicinājums! 72 h individuālā gatavība ir teju nekāda, ja histērija sākas jau pēc 2 h… Ūdens nav, telefoni jālādē mašīnās, esam teju badā, jo veikali ciet, aptieku vajag un tā, kur VUGD ar zāģi… 72 h jāspēj pašiem!” raksta Cipule.
Viņa vēlāk paskaidroja, ka ar šo ierakstu nevēlas noņemt atbildību no valsts un pašvaldību dienestiem. Arī tiem pēc vētras esot jāizdara secinājumi.
“Arī komunikācija vēl jāmācās. Viss jāmācās, jo tikai reāli notikumi ir patiesi īsti testi gatavībai. Kļūdas un vājās vietas ir. Nevaru iedomāties, ka to nebūtu. Tikai secinājumiem nebūtu jāskan – dienesti un pašvaldības nebija par 100% gatavi! Bet – cik pa īstam gatavs biju es pats?” viņa norāda.
Tomēr tieši šis jautājums komentāros izraisīja pretrunīgas reakcijas. Daudzi cilvēki atbild, ka ūdens, pārtika, sveces, ārējās baterijas un pat ģenerators mājās var būt sagatavoti, taču tie neatrisina vienu no būtiskākajām problēmām – sakaru pazušanu.
Kāda iedzīvotāja raksta, ka viņas lielākais satraukums sācies aptuveni divas stundas pēc elektrības pazušanas, kad pārstājuši darboties mobilie sakari. Viņa apgalvo, ka konkrētajā vietā nav izdevies sazvanīt arī 112.
“Ko man dod uzlādēts telefons, ja tornis izbeidzas? Es tāpat ne jūs, ne VUGD nesazvanītu,” līdzīgu problēmu apraksta cita komentētāja.
Vēl kāds cilvēks norāda, ka tieši mobilo operatoru nespēja ilgstoši uzturēt sakarus radījusi vislielāko neizpratni: “Mēs par sevi varbūt parūpēsimies, bet kāpēc sakari 72 stundu vietā neturas pat trīs?”
Arī citi uzsver – cilvēks var būt sagatavojis 72 stundu somu, uzlādējis telefonu un ārējās baterijas, taču, ja nav mobilā tīkla, telefons faktiski pārvēršas tikai par lukturīti.
Cipule atzīst, ka tieši ilgstoši sakaru pārrāvumi ir viens no būtiskākajiem riskiem nopietnas krīzes gadījumā un tam jāgatavojas gan atbildīgajiem dienestiem, gan iedzīvotājiem.
Diskusijā īpaši daudz kritikas izskanēja arī par informācijas pieejamību. Cilvēki norāda – brīdī, kad pazuda internets un mobilie sakari, radio kļuva par vienīgo informācijas avotu, taču tajā viņi gaidījuši daudz vairāk praktiskas un regulāri atjaunotas informācijas par situāciju dažādos Latvijas reģionos.
“Individuālā gatavība bija, bet radio aktuālo ziņu vietā bija raidluga,” raksta kāda iedzīvotāja, piebilstot, ka gaidījusi informāciju par to, kas notiek ar elektrības un sakaru atjaunošanu.
Vēl kāds cilvēks norāda, ka ārpus Rīgas satraukums pēc vairākām stundām bez elektrības, sakariem un informācijas esot bijis pavisam reāls: “72 h krājumi un ģenerators ir, bet tie nepasaka, kas noticis un ko gaidīt.”
Komentāros izskan arī jautājumi par degvielas pieejamību. Ja mājsaimniecībai vai dienestam ir ģenerators, tas vien neatrisina problēmu – nepieciešama arī degviela, savukārt daļa degvielas uzpildes staciju elektroapgādes traucējumu laikā nestrādāja.
Cipule skaidro, ka ir degvielas uzpildes stacijas, kurām noteikts nodrošināt degvielu dienestu transportam krīzes situācijās. Dienestiem esot arī degvielas rezerves ģeneratoriem, kas nepieciešamas darba nepārtrauktības nodrošināšanai. Viņasprāt, šādā krīzē būtiska ir sadarbība ar degvielas tirgotājiem.
Daļa diskusijas dalībnieku gan pilnībā piekrīt Cipules paustajam. Viņi norāda, ka vētras brīdinājumi bija izplatīti savlaicīgi un cilvēkiem bija iespēja uzlādēt telefonus un ārējās baterijas, piepildīt traukus ar ūdeni, sagatavot pārtiku, sveces un citas pirmās nepieciešamības lietas.
“Valsts noturība sākas ar mums pašiem,” rezumē kāds komentētājs, uzsverot, ka krīzē dienesti nevar vienlaikus atrisināt ikvienas mājsaimniecības problēmas.
Citi tam nepiekrīt un norāda, ka prasīt cilvēkiem 72 stundas būt pilnībā autonomiem ir daudz vienkāršāk privātmājā nekā daudzdzīvokļu namā. Dzīvoklī ne vienmēr iespējams izmantot ģeneratoru, malkas krāsni vai izveidot lielas ūdens rezerves. Atsevišķi cilvēki aktualizē arī kompensējamo medikamentu jautājumu – ne visiem pacientiem iespējams vienkārši izveidot vairāku dienu zāļu krājumus.
Vēl citi atgādina par senioriem un cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem padoms “sagatavojiet 72 stundu somu” pats par sevi neatrisina jautājumu, kā viņi krīzē saņems palīdzību, ja pazudīs sakari.
Diskusijā vairākkārt izskanējis arī pārmetums valsts institūcijām – nevarot visu atbildību pārlikt uz cilvēku pleciem laikā, kad sabiedrība ar nodokļiem finansē kritisko infrastruktūru un dienestus.
Savukārt citi tam iebilst: krīzē valsts neesot “pakalpojumu sniedzējs”, no kura iespējams gaidīt, ka tas nekavējoties atrisinās visas sadzīves problēmas. Dienestiem vispirms jārūpējas par dzīvības glābšanu, ceļu atbrīvošanu, slimnīcu darbību un kritisko infrastruktūru.
Cipule uzsver, ka vētras laikā NMPD turpināja darbu – zvanu centrā, vadībā un transporta bāzēs, mediķiem dodoties izsaukumos lietū, tumsā un vētrā. Pēc viņas paustā, divās dienās kopumā izpildīti aptuveni 1500 izsaukumu.
Atbildot uz jautājumu, vai bijuši gadījumi, kad palīdzību nav izdevies saņemt, Cipule norādīja, ka visi pieņemtie izsaukumi tikuši izpildīti, lai gan darbu apgrūtinājušas sakaru problēmas, kokiem bloķēti ceļi un slimnīcu pāriešana uz ģeneratoru nodrošinātu elektroapgādi.
