– Kā raugāties uz tagadējās Nacionālās apvienības darbošanos – no bijušā tēvzemieša pozīcijas? 38
– Līdz 2004. gadam “TB”/LNNK manā skatījumā bija ļoti liela nozīme. Tad veidoja atjaunoto valsti, pieņēma mugurkaula likumus. Pēc iestāšanās ES un NATO transformējušies nacionālistu spēki sāka vairāk uztraukties, kā tikt pāri vēlēšanu 5% barjerai. Tam veltīja visus pūliņus un izeju atrada iekšējā ienaidnieka meklēšanā. Tas tika kāpināts un kāpināts, jo tādējādi vieglāk saistīt zināmas vēlētāju daļas vērību nekā rokot sociālpolitiskās problemātikas lauciņā. Izvēlējās skaļumu, apvienošanos ar “Visu Latvijai”, kas izcēlās ar nacionālās kustības 90. gadu retoriku, ar bungu, karogu un lāpu gājieniem. Šodien NA acuraugā arī ir problēmas un risinājumi – galvenokārt, lai saglabātu esošo elektorātu. Tie nav svarīgie ilgtermiņa jautājumi. Vārdos it kā viņi gribētu darboties demogrāfijas lietā, bet lielākoties ar utopijām. Par bēgļiem ir trokšņaini paziņojumi, bet nekas nav izdarīts. Ja NA ir pret migrantu ielaišanu, bet valdība pieņem lēmumu viņus uzņemt, tad taču jāprotestē, jāiet prom. Nē, viņi palika koalīcijā.
– Vai Požarnovs vairs nav nacionāli noskaņots un kļuvis mērenāks, saimnieciskāks?
– Partijā “Tēvzemei un Brīvībai” iestājos pirms 6. Saeimas vēlēšanām. Sekoja apvienošanās ar LNNK, un no šīs listes mani divkārt ievēlējuši parlamentā. Savukārt no partijas aizgāju prom brīdī, pirms tika lemts apvienoties ar Raivja Dzintara organizāciju “Visu Latvijai”. Nacionālais spēks vairs nerisināja sabiedrībai svarīgo. Es biju pret šādu savienību.
– Roberts Zīle palika, viņš ir apmierināts, darbojās kā eiroparlamentārietis…
– Tas katram individuāli. Es uzskatīju par labāku savu resursu ieguldīt citā, vairāk uz valsts attīstību vērstā darbībā. Kādu brīdi biju bezpartijiskais, vēlāk – starp “Gods kalpot Rīgai” dibinātājiem. Te risinām tīri saimnieciskus jautājumus, rūpējamies par rīdzinieku labklājību. Partijā apvienoti pieredzējuši bijušie deputāti, ministri, uzņēmumu vadītāji, ar kuriem esmu pazīstams no ilgiem kopdarbības gadiem.
Jautājāt par nacionālo lietu. Jāizvērtē, vai risinām sīkus jautājumus, virzām radikāli nacionālus lozungus – vai tas ir moderns, pozitīvs nacionālisms? Ņemot vērā, ka latvieši brauc no Latvijas projām. Ja nevis vārdos, bet sirdī esam nacionāli noskaņoti, tad tas ir pirmais, kam jāķeras klāt. Nozīmīgākais, protams, ir padarīt ekonomisko stāvokli Latvijā tik pievilcīgu, lai ģimenes dzīvotu un pelnītu maizi tēvzemē, bet aizbraukušie justu aicinājumu pārnākt mājās. To nevarēs panākt, ar plakātiem staigājot ap Brīvības pieminekli. Man tas ir “kartona” nacionālisms.
– Teicāt, ka esat “ārpus Rīgas” partija. Par reģionālajām lietām Saeimā jau ir itin stipra pārstāvība: ZZS, Reģionu apvienība un arī “Vienotībā” ir pašvaldību vadītāji. Jums priekšā ir visai spēcīgi laukuma spēlētāji.
– Neko darīt, viņiem būs konkurence. Pašvaldību vēlēšanu kontekstā – katrā vietā ir konkrētas problēmas. Teiksim, Pierīgā radīts guļamrajons priekš Rīgas, kur iekasē nekustamā īpašuma nodokli, iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet nerisina iedzīvotāju aktuālās vajadzības. Arī šajās pašvaldībās būtu jārūpējas par darba vietām, skolu, bērnudārzu atvēršanu, komunālajām, veselības lietām. Tālākā perifērijā sāpīgākais ir iedzīvotāju skaita samazināšanās.
