7
100 000 eiro grāmatai nedabūja
Rīdzinieks Valentīns Gorjunčiks ir vairāku grāmatu autors. Savu romānu “Važas” viņš bija iecerējis izdot latviešu, krievu un angļu valodā vairāku tūkstošu eksemplāru tirāžā. Tam bija nepieciešama nauda, un viņš interneta sludinājumu portālos lika sludinājumus, ka meklē finansējumu.
“Man piezvanīja kāds Kristaps no SIA “Invex Fondi”. Teica, ka varbūt varot palīdzēt, tikai jāaprunājoties ar priekšnieku Edgaru Štrausu. Tā mēs pagājušajā gadā satikāmies. Teicu, ka man vajag 50 000 – 100 000 eiro. Štrauss atbildēja, ka 100 000 eiro nav maza summa, bet to no Valsts kultūrkapitāla fonda varot dabūt. Vajagot tikai naudu projektam un kukulim: 3000 eiro kukulim kādam cilvēkam no fonda, 900 eiro – par projekta uzrakstīšanu. Man tādas naudas nebija, bet to man piekrita aizdot paziņa. Sākumā naudu gribēja paņemt tāpat, bet mēs tomēr izspiedām, lai uzraksta uz papīra, ka šādu naudu esam iedevuši. Cik saprotu, SIA “Invex Fondi” grāmatvedībā darījums nav iegrāmatots. No Kultūrkapitāla fonda finansējumu nesaņēmu. Kad uz turieni aizgāju, fonda darbinieks bija pārsteigts, ka biju pretendējis uz tik lielu summu, jo lielākais, kas pēdējos gados dabūts kādas grāmatas izdošanai, ir 6000 eiro. Tad arī sapratu, ka jau sākotnēji Štrauss solīja to, ko nevar izpildīt,” stāsta V. Gorjunčiks, kuram naudu konsultants neatdodot.
Policija uz rakstnieka iesnieguma pamata ierosinājusi kriminālprocesu.
Ielūkojoties Kultūrkapitāla fonda mājaslapā, redzams, ka 2015. gadā dažādiem ar literatūru saistītiem projektiem (ne tikai grāmatu izdošanai) atvēlēts nepilns pusmiljons eiro. Konkrētas grāmatas izdošana tiek (ja vispār tiek) atbalstīta ar 1000 – 3000 eiro, tātad mazāku summu, ko SIA “Invex Fondi” paprasīja tikai par “dokumentu sagatavošanu”. Šo informāciju man apstiprināja arī fonda direktora vietniece Linda Karlina, kura paskaidrojumu sniegšanai bija saukta arī uz policiju.
“Policijā man prasīja, vai kādos dokumentos minēta lielākā summa, ko var dabūt grāmatas izdošanai. Atbildēju, ka nav, bet cilvēkiem jādomā reāli, jo fonda mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka vidēja summa ir 1000 – 3000 eiro, tikai kāds māksliniecisks albums var pretendēt uz 5000 – 7000 eiro. Tāpat policijā atklāju, ka pie manis bija ieradušies SIA “Invex Fondi” cilvēki, kas gribēja izspiest solījumu, kādu summu mēs varam garantēt. Atbildēju, ka mēs neesam kredītiestāde, mēs neko nevaram garantēt, eksperti skatās darba māksliniecisko vērtību un tad lemj par atbalstu, un informācija par reāli piešķirtajām summām ir redzama mājaslapā. Rakstnieks ir bijis lētticīgs, samaksājot tik lielu summu par projekta pieteikumu – būtu atnācis pie mums un pats ar nelielu fonda darbinieka palīdzību būtu aizpildījis dažas anketas lapas. Es notikušajā saskatu krāpšanas pazīmes,” komentē L. Karlina.
Štrausam vaicāju – kā tad īsti bijis, uz kāda pamata solītas tādas summas?
Štrauss: – Mēs vadījāmies no publiskās valsts informācijas.
– Kādas publiskās valsts informācijas? Ka vienas grāmatas izdošanai var sagādāt 100 000 eiro?
– Tas bija rakstīts pie Kultūrkapitāla fonda publiskajām ziņām.
– Neizdevās.
– Kāpēc?
– Šādu summu – 100 000 eiro – pat teorētiski nebija iespējams dabūt. Miniet vienu gadījumu, kad 100 000 eiro ir dabūti!
– Kāpēc man būtu jāmin? Es vadījos no mūsu valsts dotās informācijas, kādi projekti tika pasludināti. Tad jums jāprasa Kultūrkapitāla fondam, kāpēc tādas lietas tiek darītas. Tā nav? (..) Jūs ir nolīdzis tas rakstnieks, un tā šobrīd ir jūsu nelaime. [..] Kā var noraksturot mākslinieku, kas par veciem vekseļiem man piedāvā uzrakstīt viņam atbalsta projektu, redzot internetā, ka viņš var saņemt atbalstu 100 000 eiro? Es viņam apsolīju, uzrakstīšu. Viņš savā alkatībā iedomājās, ka ir otrs Salvadors Dalī, ka viņa grāmata ir to vērta! Man nav jāanalizē viņa grāmata vai jūsu nožēlojamie gara darbi.
– Kāds tam sakars ar maniem gara darbiem? Jūs taču tos pat neesat lasījis!
– Tā es spriežu par jums. Kāpēc ne? [..] Viņš grib 100 000! Lai uztaisītu trijās dienās iesniegumu, viņam jāsamaksā nauda. Tad, kad to grāmatu (nevis manu darbu) noraida, viņš skrien uz policiju, prokuratūru, pie žurnālista, un jūs to aktīvi atbalstāt.
– Kādus 3000 eiro par savu darbu taču paņēmāt.
– Es domāju, ka esat lietas kursā, ko tad man jautājat? Kurš darbs tika vērtēts: mans iesniegums vai viņa grāmata?
– Bet vai nav tā, ka jūs devāt cilvēkam…
– Vēlreiz. Kurš darbs tika vērtēts: mans iesniegums vai viņa grāmata?
– Jūs runājat par citu cilvēku alkatību, bet vai nav tā, ka jūs to izmantojat?
– Redziet, tātad viņi ir alkatīgi.
– Vai jūs cilvēkam nedevāt veltas cerības? Solīt, ka, samaksājot 3000 eiro, var tikt pie 100 000 eiro… Paņēmāt naudu, zinot, ka nekas labs tur nesanāks?
– Vai nav tā, ka tās veltās cerības deva Kultūrkapitāla fonds? Kāpēc tādas programmas tiek publicētas, ja nekad tādas naudas nav dotas?
