Armands Puče: Herberts Cukurs nav atzīts par vainīgu nevienā noziegumā. Ja neskaita pasakas, ko rakstīja čeka, bet stāstīja ebreji…
0
Viņam, dzīvam esot, neuzrādīja nevienu apsūdzību, nenotika neviena tiesa. Sešdesmit gadus pēc viņa nāves, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra ir oficiāli un galīgi izbeigusi kriminālprocesu, norādot uz pierādījumu trūkumu – lai pamatotu jebkādu apsūdzību vai vainas pierādīšanu. Šis ir lidotāja Herberta Cukura gadījums, taču atļaušos vispārināt – tas ir par Latviju. Par mūsu varoņiem un ienaidniekiem, kur pēdējie nepaguruši turpina atstrādāt savu nožēlojamo misiju.
Pagāja dažas dienas kopš ziņas par Herberta Cukura lietas izbeigšanu, kā ebreju draudžu un kopienu padome paziņoja, ka tā pārsūdzēs lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu. Ziniet, ko viņi tagad izdomājuši? Iespējams, Cukurs esot “bijis līdzdalībnieks genocīdā.” Un, protams, kopienas pārstāvis Ļenskis vēl stāsta, ka Latvijas prokuratūras “lēmums ir bijis ārkārtīgi nekvalitatīvi izstrādāts un tiekot ignorēti svarīgi avoti.”
Te nevajag brīnīties par ebreju sabiedrisko organizāciju lielajām mutēm, kas nespēja, nespēj un nespēs atzīt, ka holokausta industrija šajā konkrētajā gadījumā ir izgāzusies. Tās desmitgades, kas tika pavadītas ar meliem par vienu no izcilākajiem latviešiem, tās spilgti parādīja, ka šiem, tā sauktajiem, cietušajiem, upuriem vai šķidrās apsūdzības misionāriem, vismazāk interesēja taisnīgas lietas noskaidrošana.
Viņi nav spējīgi ieslēgt atpakaļgaitu, jo melots ir pāri malām. Ko tik visu Herbertam Cukuram pierakstīja – sākot ar žīdu masveida šaušanu Rīgā un, turpinot ar citu žīdu rūpniecisku slīcināšanu pie Kuldīgas, un vēl, un vēl, un vēl… Murgs! Pārspīlējumus cauri gadiem klāja vēl lielāki meli, darbinot tā sauktās nacistu mednieku ideoloģiskās dzirnaviņas.
Nelaime, ka paši ebreji bija tā aizrāvušies, ka nesaprata, ka patiesībā tiek izmantoti. Herberta Cukura nomelnošana un pazemošana bija čekas organizēts projekts, kur ebrejiem vajadzēja tikai atrasties izdomātās lomās. Pēc otrā pasaules kara, kad tika izveidota Izraēlas valsts, šīs lomu spēles padomju drošības dienesti tirgoja kā biļetes uz olimpiskajām spēlēm.
Ebreju tautas traģēdiju iepakoja kā iepako ledenes necaurspīdīgā papīrā, stāstot, ka tur iekšā jābūt šokolādei. Tas bija ārkārtīgi uzskatāmi, ka patriotiskie izraēļi parakstījās praktiski zem jebkādām avantūrām, lai tikai nosargātu savu izkaroto valstiskumu. Un, tad komplektam vēl pievienoja tās nožēlojamās brošūras, grāmatiņas, dokumentālās filmas, ko čekas pakalpiņi ražoja kā rūpnīcā, kas vēlāk kalpoja par vēstures doktoru atsaucēm savās disertācijām.
Sešdesmitajos ar tām tika pārpludināta visa Eiropa, n-tajās valodās, visas bibliotēkas… No Padomju Latvijas pozīcijām vajadzēja noliegt vai diskreditēt jebko, kas saistījās ar neatkarīgās Latvijas sasniegumiem, stāstiem, panākumiem. Cukurs bija parocīga ēsma, jo viņa vārds skanēja, bet šo pašu metodiku taču izmantoja arī pret trimdas organizācijām – piemēram, nomelnojot “Daugavas Vanagus” vai ņirgājoties par Latvijas pārstāvniecībām brīvajā pasaulē, kas uzturēja agresīvu pretpadomju noskaņojumu. Meloja tik nežēlīgi un daudz, ka pat baznīcas mitoloģijas sarka un bālēja.
Herberts Cukurs neslēpās, viņš neslapstījās ar citu vārdu, lai gan bēgot no sarkanajiem, viņa ģimene bija spiesta izvēlēties tālās Brazīlijas viesmīlību. Starp citu, Cukuru līdz Brazīlijai aizveda arī vienu žīdu meitenīti – veda Mirjamu kā savējo, pirms tam vairākus gadus kara laikā viņu slēpjot savās Bukaišu mājās. Tāds, lūk, humānais “slepkava”no Latvijas… No apmelojumu pirmās dienas Herberts Cukurs prasīja godīgu un atklātu tiesu.
Varētu domāt – kas gan vēl vienkāršāks, lai pienaglotu kara noziedznieku. Ja Cukurs tāds būtu! Taču viņš tāds nekad nav bijis, tāpēc nācās izspēlēt vai izgudrot tā saukto “Mossad” operāciju, kam patiesībā ar “Mossad” nav nekāda sakara. Bet izmisušie ebreji piekrita šim VDK sarakstītajam scenārijam, jo atgādināšu – arī viņi gribēja tikai dzīvot. Cukura noslepkavošana ir vēl viens gadsimta noslēpums, jo, braucot pretī savām beigām, Herberts mājiniekiem atstāja ierakstītu kinolenti, piekodinot – ja nepārnāku, mani slepkavas ir šajā filmiņā… Slepkavas.
Ebreju kopiena, kam tagad ir nepāprotami pateikts, ka visi pierādījumi pret Herbertu Cukuru ir izdomājumi un meli – vai par apmelošanu nevajadzētu šīs aprindas saukt pie atbildības? – mēģina vēl iestāties pēdējā durvju rāmī, nogulties pie pēdējā sliekšņa, sakot – bet Cukura piederība Arāja komandai jau ir saucama par līdzdalību genocīdā. Piederība? Kā palika ar slepkavošanu? Un, ja par to vairs nerunājam, ko daram ar Žaņa Lipkes muzeju? Viņa līdzdalību un piederību genocīdā tādā vīzē ir pasvītrojama ar darbu nacistu kara aviācijas rūpnīcā, par ko viņš saņēma labu algu. Kalpojot nacisma mērķiem! Tā nedrīkst, jo Lipke ir no citas pasakas?
Ja drīkst pret Cukuru, tad drīkst arī pret Lipki, vai tomēr – mums joprojām ir jādzīvo pēc padomju režīma atstātajām instrukcijām? Mums kāds vēl no malas joprojām norādīs, kuri ir pareizie un, kuri – nepareizie latvieši?
Tikmēr ebreju kopienas pārstāvis vēl atsaucas uz arhīviem visā pasaulē, kur vajagot kaut kam būt, apzināti noklusējot, ka arī šie izdomājumi jau ir daudzkārt pārbaudīti. Nekas nav apstiprinājies!
Kad pirms desmit gadiem izdevu romānu “Jūs nekad viņu nenogalināsiet”- kas bija Herberta Cukura literārs autobiogrāfijas apraksts – arī mani pēc tam izsauca uz prokuratūru, lai parunātos. Žīdu aprindas toreiz ložņāja pa kluso, jo negribēja, ka šim darbam sabiedrība pievērš uzmanību. Piekritīsiet – taktisks gājiens. Arī tagad, pēc lietas izbeigšanas, mūsu valsts ienaidnieki esot it kā piespieduši neatkarīgās Latvijas Ārlietu ministriju, lūgt Latvijas Ģenerālprokuratūrai sniegt detalizētus skaidrojumus “par Herberta Cukura iespējamo līdzdalību genocīdā”. Jūtat, kā viņi neatlaižas… Par ko tas liecina? Kuram liek atstrādāt stipendiju? Kurš no Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvjiem netic savas valsts prokuratūras veiktajai izmeklēšanai? Kāpēc šīm ziņām nav neviena apstiprinājuma vai nolieguma no iesaistītajām pusēm? Tas ir skandāls. Tā ir nekaunība. Tā ir mūsu zemes piesmiešana.
Ja ienaidniekam nav pielecis – latvieši nepadosies! Jūs nekad viņu nenogalināsiet – tas nebija par Herbertu Cukuru. Tas ir par Latviju! Jūs nekad Latviju nenogalināsiet. Latvijas Ģenerālprokuratūrai nekas nav jāskaidro Ārlietu ministrijai – Latvijas Ģenerālprokuratūrai TAGAD ir jāsagatavo oficiāls dokuments, ko publiski jāpasniedz Herberta Cukura ģimenei, pēcnācējiem. Un, šajā atzinumā ar lieliem burtiem ir jāuzraksta – HERBERTS CUKURS NEKAD NAV ATZĪTS PAR VAINĪGU NEVIENĀ NOZIEGUMĀ.
Un, šis nav pārsūdzāmi.
Liepājnieki – gatavojiet savai lidostai lepnu nosaukumu, kam jānes aviācijas izcilnieka Herberta Cukura vārds. Savukārt Rīgas kultūrtelpas un politiskā ķēķa mīkstmiešiem vajadzēs beidzot saņemt dūšu un tomēr atļaut pārapbedīt lidotāja pīšļus viņa Dzimtenē.
Tas tika prasīts, tas ir jāizdara. Ar pienācīgu cieņu un godu.
