Egils Līcītis: 16. marta pasākumi – atcelt, atkāpties, piekāpties? 10
Latviešu leģionāri saņēmuši ievērojamas valdes locekles Baņutas Rubesas “mīļu aicinājumu”. Apsvērt 16. marta pasākumu atcelt un savu ieguldījumu Latvijas neatkarībai atzīmēt Lāčplēša dienas ietvaros. Jāatgādina, ka Rubesas kundze pati gan ir sabiedriski ļoti aktīva, bija aicināta darboties Zolitūdes izmeklēšanas komisijā, taču, kad sacēlās liels tracis par komisijas ieplānotiem izdevumiem un atalgojumu, iekams kaut kas tika paveikts, izraudzītās personas atkāpās.
Citās aprindās ne tik “mīļi” un pēc mīkstākiem vārdiem kabatā nemeklējot, arī sauc, lai kritušo karavīru godinātāji neiet pie Brīvības pieminekļa un neceļ “troksni”, neprovocē. Uztraucas, ka pēc Krievijas agresijas pret Ukrainas valsti šeit pieaugot rusofobija, savukārt tas nav tikai sabiedriskajā transportā, kur runā, ka nu arī latviešiem turpmāk vajadzēs būt “uzvedīgākiem”. Turpretī mīļā miera uzraudzītāji ne pušplēsta vārda nebilst pret to, ka pirms 16. marta savas ložas jau ieņēmuši trieciennieki ar gaudojošām skaņu ierīcēm, kuri reāli un uzmācīgi provocē nekārtības, trokšņodami kā fašisma apkarotāji. Neviens nesaka, ka tautas saliedēšanai traucē arī “atbrīvotāju” masu gājiens un uzstāšanās pie cita pieminekļa 9. maijā. Vai šim piemiņas brīdim nevajadzētu notikt kapsētā, kur apbedīti kritušie? Domāju, ka pēc notikumiem Ukrainā latvieši ar sevišķi saasinātu uztveri jutīsies aizskarti katru reizi, kad te publiski notiks okupācijas fakta apšaubīšana, represiju attaisnošana, nēsāšanās ar sv. Georga lentītēm un citu impērisko ambīciju atribūtu publiska lietošana. Kamēr daži uzsver, cik prātīgi ievērojama vārda brīvība no A līdz Z, kā jātur godā cilvēktiesības un ka ir tiesības pastāvēt viedoklim, ka izvešana daudziem bijusi pelnīta (par spīti tam, ka tūkstoši nevainīgu vecu cilvēku ir dzīvi), Krievijas masu informācijas līdzekļi ņēmuši tiesības apsaukāt ukraiņus, veselu tautu par nacistiem, fašistiem, ekstrēmistiem, provokatoriem, kaujiniekiem un tamlīdzīgi. Nešaubos, ka Ukrainā, gluži kā Latvijā, iedomāto “atdzimstošo fašismu”, ar uguni meklējot, nesameklēt, taču šovinisma vilnis veļas pāri. Tepat atskanējušas un atskan balsis, kas adresētas krievvalodīgajiem, ka tiem vajag būt “dumpīgākiem” prasībās, cilvēkus vajagot vest ielās, tikko kas nepatīk, piemēram, “neparastā” lieta, par skolu latviskošanu Latvijā – lūk, tā ir provocēšana pret saliedētāku sabiedrību un šķelšana.
Jēru klusēšana, segas pārvilkšana pār galvu šajās dienās var izvērsties bīstama. Uz notiekošo būs reakcija. Un tālejoša – ar izrietošiem secinājumiem. Turpinot piekāpšanās un atkāpšanās politiku, tiek atstāts aizvien plašāks lauks biedru un algotņu 5. kolonnas ārdošām darbībām. Latviskajām partijām vajadzētu pārtraukt atvaļinājumu, ko tās bija paņēmušas valstisko pamatu nodrošināšanas, neatkarības stiprināšanas lietā, kad tepat līdzās viens uzvedas kā ģenerālisimuss. Taču netaisnība nekad nevar uzvarēt. Latvijā nav krievnīšanas un apspiešanas. Meliem, ko izplata vanagi, kas izliekas par dūjām, jādod atspēkojums. Kāškrusta zīmi un izlīdušu āža kāju pameklējiet kur citur.
