Atgriezties sievietes un vīrieša lomās. Saruna ar psihoterapeiti Ainu Poišu 1
Kura ir 2014. gada visvairāk spēlētā izrāde? Tā ir “Padomi precētiem pāriem”. Pēc 60 vakariem teātra klubā “Austrumu robeža” izrāde dodas Latvijas tūrē. Un labi, ka tā, jo laulības krīze piemeklē ne tikai rīdziniekus. Laulāto pāri izrādē spēlē Zane Burnicka un Kārlis Anitens, bet televīzijas sarunu šova vadītājas lomā – psihoterapeite AINA POIŠA. Vai izrādē ir tā, kā pirms desmit gadiem TV3 sarunu šovā “Aina”?
Neliels ieskats aizkulisēs. Lugu ir sarakstījis Nobela prēmijas laureāts, itāļu dramaturgs Dario Fo kopā ar sievu aktrisi Fransu Ramē. Taču šajā darbā televīzijas sarunu šova vadītājas lomas nemaz nav. Kad režisore Dita Balčus un laulātā pāra atveidotāji Zane Burnicka un Kārlis Anitens sākuši iestudēt dzirkstošās, itāliski temperamentīgās ainas, noskaidrojies, ka tās jau spēlē Gunta Virkava un Jakovs Rafalsons Nacionālajā teātrī. Ko nu? Iešāvies prātā atjautīgs risinājums – par darbības vietu izraudzīties televīzijas studiju, kur šova tiešraidē pāris izdzīvos laulības dzīves ainas, un ieviest jaunu lomu – šova vadītāju Mariju Moreno. Šī loma ģimenes psihoterapeitei Ainai Poišai der kā uzlieta. Galu galā Aina uz skatuves ir kopš bērnības.
– Gravitācijas spēks uz mani nedarbojās, nemitīgi rosījos, biju pionieru pulciņa padomes priekšsēdētāja, komjaunatnes šūniņās pa priekšu, bet uz ielas – barvede kompānijām. Liepājas skolēnu kultūras namā “Vadugunis” dejoju, tad deviņu gadu vecumā man iedeva mikrofonu rokās un dziedāju kopā ar ģitāristu ansambli. Vēlāk darbojos Gunāra Freidenfelda ansamblī “Ceļavējš”, Ādažu kultūras nama ansamblī “Suvenīrs” un “Proventus”, ko vadīja Adrians Kukuvass, – atceras Aina.
Ne tikai skatuves pieredze, arī režisores izglītība noderēja izrādes tapšanā. Aina ir pabeigusi Latvijas Valsts konservatorijas režisoru kursu pie slavenās Lūcijas Ņefedovas. Kad ar režisores diplomu kabatā Aina uzsākusi ģimenes psihoterapeites darbu, reizēm viņai vaicāts – kāds gan psihoterapijai sakars ar režiju? Visciešākais – abas profesijas pēta un mēģina saprast cilvēkus, viņu lomas. Tāpēc nav brīnums, ka savu lomu izrādei “Padomi precētiem pāriem” Aina uzrakstīja pati.
Izrādē redzamais precētais pāris ir gluži kā no dzīves ņemts: kopā nodzīvoti jau astoņpadsmit gadi, izaudzināti trīs bērni un tieši šajā laikā viņi riskē pazaudēt viens otru, jo pēc kopīgā vecāku uzdevuma vairs nespēj atgriezties sievietes un vīrieša lomās. Sieviete ir kļuvusi pārlieku mātišķa un vīrietis jūtas atstumts. Viņa ego sāk kliegt – man nav pievērsta uzmanība, es nerealizēju sevi kā vīrietis! Un vīrs grasās doties pa vieglāko – sānsoļa ceļu. Turklāt neatzīst, ka ir ielīdis kaimiņa dārzā tikai pagaršot, vai tur āboli nav saldāki, bet gan sānsoli daiļi apfilozofē un pamato: tas notika tāpēc, tāpēc un tāpēc…
– Par ko tad smejamies izrādē? Vai par tiem uz skatuves vai paši par sevi? Viss ir cilvēciski saprotams. Nav nekāda nosodījuma. Tā vienkārši notiek, tā ir tāda dzīves fāze, – atzīst psihoterapeite.
Ja reiz izrādi sauc “Padomi precētiem pāriem”, jābūt arī padomiem. Kādi tie ir? Aina stāsta, ka izrādē pāris ir tik ļoti pārņemts ar savām emocijām, ka ik pa brīdim nepieciešams kāda trešā cilvēka skatījums. Un tad viņi var atrast jaunu ideju, otro elpu, lai kopīgais ceļojums nepārtrūkst. Tad viņi var mēģināt mazliet citādāk izturēties un uzvesties, lai mainītu attiecību veco musturi, kas ir jau nodeldēts un vairs nav dzīvotspējīgs. Reizēm cilvēkiem krīt uz nerviem, kad profesionāļi saka – jāstrādā pie attiecībām. Jo vārds “strādāt” ir tāds smags un atbildīgs, bet nav jau citu variantu. Psihoterapeitam jādomā, kā pārim parādīt karti, kad viņi iebraukuši strupceļā. Bet viņu vietā izbraukt uz ceļa gan nevar, tas jādara pašiem. Kaut vai prieka pēc, lai justu, vai tas ko maina vai ne.
Poišu ģimenē gan ir laime – psihoterapeite mājās, attiecības rullē, ieminos. Aina smejas – neesot jau viņi ar vīru nekādi Siāmas dvīņi, abi spēcīgas personības un abi apzinās risku attiecībās, jo katrā viedokļu sadursmē tūdaļ sāk “bruņoties”.
– Kad saduras mūsu subjektīvās patiesības un es jūtu, ka ar cilvēciskajiem paņēmieniem vien galā netikšu, izvelku pēdējo dūzi – profesionālo leksiku. Tas notiek neapzināti, jo man nav mērķa pret vīru izturēties kā pret savu klientu. Kad sāku runāt kā profesionālis, tas vīram ir kā sarkanais lakats vērsim. Un viņš saka: “Tā tava intonācija! Vai te ir kāds kabinets, vai!?” Tad esmu spiesta sevi kontrolēt. Jā, dzīve ar otru cilvēku ir pārbaudījums tavam ego. Kā lai saglabā savu es, savu brīvību laulībā? Tomēr nevajag baidīties, ka otrs tev kaut ko atņems. Vienkārši iedos jaunu pieredzi, – stāsta Aina.
Ne tik ekstrēms kā izrādē, tomēr brīdis, kad bērni izaug un nolemj dzīvot patstāvīgu dzīvi, pienāk katram pārim. Kā to pārdzīvoja Poiši?
– Nu jau pagājuši vairāki gadi pēc “tukšās ligzdas” sindroma. Tā bija reāla krīze. Es kā mamma izjutu tik lielu zaudējumu, ka nevaru pat izstāstīt. Galvā jau visu zināju, ka tā būs. Bet, kad bērni aiziet dzīvot citur, tas iet visiem līmeņiem cauri. Redzi – istaba tukša. Jūti – tagad vajadzētu rasties mājās, bet nenāk. Šeit, ķermenī, sāk pulsēt tā izņemtā daļa. Un, kad vēl bērni atzīst, ka mūsu dzīvesveids ir bijis tikai mūsu un viņiem tas ticis uzspiests… Un tad sākas nākamais pārbaudījums – tu paliec divatā ar otru cilvēku. Tev pastiprinās gaidas, lai viņš justu to pašu, ko tu. Bet tu aizmirsti, ka viņš ir vīrietis, vairāk uz darbību orientēts. “Viss ir normāli sakārtojies, ko tu, mazais, ņemies!?” viņš mierina, bet tev ir atraidījuma sajūta – mani nesaprot! Bieži pāri izšķiras šajā “tukšās ligzdas” sindroma laikā. Kā pārdzīvojām? Vienā brīdī tu sev saki – mieru, tas ir tāds periods! Nevajag pieņemt pārsteidzīgus lēmumus, vajag, lai tā sistēma pārregulējas. Un tad nāk augļi. Pēc kāda laika, satiekoties ar pieaugušajiem bērniem, sajūti to pamata saistvielu. Jo pāriem ar bērniem ir bijis daudz grūtību, kurām kopīgi iziets cauri, un ir ko atcerēties. Man ir pirmais mazbērniņš, dēla meita. Nu esam trīs paaudžu ģimene. Tas sit pa smadzenēm, tu nevari izbēgt no apziņas, ka dzīve ieiet noslēguma fāzē, un jāmācās nebaidīties no tā. Jāapgūst intimitāte, kas piederas šim dzīves posmam. Kur nav tik daudz kaislību un uzrāvienu, kur ir uzticēšanās, sava cilvēka sajūta, paļaušanās. Lai ir jūtīgums, ka tveramies viens pie otra. Man ir svarīgi, lai vīrs mācētu tikt galā ar stresiem un kaut cik rūpētos par savu veselību. Apbrīnoju, ka vīram ir sava lieta, savs uzņēmums, un viņš stāv stingri uz zemes. Ja vīrietis ir atkarīgs no citu labvēlības, tas ļoti ievaino. Un tad redzam, kas ar vīriešiem Latvijā notiek. Kā ievainoti zvēri viņi klīst apkārt, nodzeras, rausta spēļu automātu sviras, ticot jocīgam brīnumam, kas atnāks un visu atrisinās. Rindas pie psihoterapeitiem nemazinās, jo cilvēki saprot, ka garīgā un emocionālā veselība nav vairs tukši saukļi. Jo ko tad mums vajag – drošības sajūtu un kaut kādu taisnīgumu. To jau zinātnieki ir izpētījuši, lai smadzenes funkcionētu, lai rastos laimes hormoni, nepieciešamas dažas konkrētas lietas. To trūkums ietekmē dzīves izjūtu, – skaidro psihoterepaite Aina Poiša. Bet viņas atveidotā televīzijas šova vadītāja prieku un vieglumu dzīves izjūtā aicina smelties izrādē “Padomi precētiem pāriem”. Izrādes veidotāji arī pasmaida par šovu pārspīlēto ietekmi, sakot: “Televīzija sniedz 28 idiotiskus padomus trīs sekunžu laikā.”
