Bamjānas Budas, Mēness, nogrimušie kontinenti un mūsdienu dabaszinātnes 0
Manā priekšā “Viedas” izdevniecībā no krievu valodas tulkotā, izdevniecībā “Vieda” 1999. gadā izdotā grāmata “Austrumu kosmiskās leģendas”, kurā pārstāstītas leģendas, kuras liktas Dzīvās Ētikas mācības pamatā. Vienā no lappusēm atrodu vārdus, kas cieši saistīti ar mūsdienām:
“Centrālajā Āzijā , Afganistānā, pusceļā starp Kabulu un Balhu ir Bamjānas pilsēta.
Netālu no šīs pilsētas paceļas piecas kolosālas statujas. Vislielākās augstums sasniedz 52 metrus. Otra lielākā, kas, tāpat kā pirmā, ir izcirsta klintī, ir tikai 36 metrus augsta. Trešā statuja sasniedz vairs tikai astoņpadsmit metrus, divas pārējās ir vēl mazākas, turklāt viena no tām ir tikai nedaudz lielāka par mūsu pašreizējās Rases vidēji gara cilvēka augumu. Pirmais un lielākais no šiem kolosiem attēlo cilvēku, kas tērpies tādā kā togā.
Šīs piecas figūras radījuši ceturtās rases Gudrie, kas pēc viņu kontinenta applūšanas atrada patvērumu arī Centrālās Āzijas kalnu grēdas augstienēs. (..)Vislielākā statuja attēlo Pirmo Rasi. (..) Trešā – 18 metrus augstā – iemūžinājusi to pagrimušo rasi, no kuras sākās pirmā fiziskā Rase, kas dzima no tēva un mātes. Viņu pēdējie pēcnācēji, kas attēloti Lieldienu salas statujās, Lemūrijas applūšanas laikā sasniedza vairs tikai 6 līdz 7.5 metrus garu augumu.”
Tagad šo statuju tur vairs nav. 2001. gadā šīs statujas, kas ir arī viens no budisma svētumiem un lielākā no kurām tiek uzskatīta par lielāko pasaulē Budas atveidu, sagrāva talibānu reliģiskie fanātiķi. Un ir skumji apzināties, ka vēl 21. gadsimtā notiek lietas, kuras var salīdzināt, varbūt, tikai ar Aleksandrijas bibliotēkas dedzināšanu.
Tiesa, okultisma likumi ir nepielūdzami un šī nozieguma veicēji tur vairs nevalda… Un jau parādījušies vairāki projekti šo statuju atjaunošanai iepriekšējā veidolā. Rakstnieka M. Bulgakova tēze “manuskripti nedeg” attiecas ne tikai uz manuskriptiem.
Taču šī raksta autoru tas viss rosināja arī uz dažām cita veida pārdomām. Pārdomām par to, cik burtiski varām ticēt Dzīvās Ētikas, Bībeles un citām leģendām. Taču labāk visu pēc kārtas. Saskaņā ar šīm pašām Dzīvās Ētikas leģendām, mūsu dzīvība, pirms Zemes evolūcijas esot izgājis daudzus gadsimtus garu dzīvības procesu evolūciju uz Mēness dzīvnieku pasaules veidolā.
Kad pienācis laiks turpināt savu evolūciju uz citas planētas, Mēness tuvumā radies jauns gāzu miglājs, no kura radusies Zeme. Pēc tam uz Zemi pārgājusi arī Mēness atmosfēra un ūdens, bet pats Mēness kļuvis par mirušu planētu. Savukārt Merkurs un Venera šajās leģendās tiek uzskatītas par daudz vecākām planētām kā Zeme. Saskaņā ar leģendām, cilvēka evolūcija uz Zemes ir sākusies pirms apmēram 300 miljoniem gadu.
Pirmās divas cilvēku rases bijušas ēteriskas, bez fiziskā ķermeņa, bet Trešā rase – pirmā, kurai ir bijis arī blīvais ķermenis, savu attīstību sākusi pirms kādiem 18. miljoniem gadu kontinentā, kas pleties Klusajā okeānā, savienodams tagadējos Austrāliju ar Āfriku un ietverdamas sevī Klusā okeāna salas.
Dažas no šīm salām, sevišķi Lieldienu sala, tiek uzskatītas par šī kontinenta – Lemūrijas paliekām. Leģendas arī apgalvo, ka milzu, seši līdz deviņu metru augstās statujas Lieldienu salā veidojuši lemūrieši. No senajām leģendām nekļūst īsti skaidrs, kad šis kontinents ir eksistējis.
Saskaņā ar dažiem avotiem, tas esot gājis bojā pirms eocēna ģeoloģiskā perioda, t.i. pirms kādiem 60 miljoniem gadu, savukārt citi avoti apgalvo, ka lielākā daļa šī kontinenta eksistējusi vēl pirms četriem, pieciem miljoniem gadu un cilvēka fiziskā evolūcija sākusies Lemūrijā pirms kādiem 18 miljoniem gadu. Savukārt, Ceturtā Rase apdzīvojusi citu teiksmainu kontinentu – Atlantīdu, kurš esot gājis bojā vairākās katastrofās, no kurām pēdējā bijusi tikai 10 000 gadus pirms mūsu ēras.
Savukārt, saskaņā ar mūsdienu astronomijas priekšstatiem, kurus apstiprina tādas lietas kā Mēness un Zemes iežu paraugu vecums, arī citi astronomiskie pētījumi, Zeme ir uzskatāma kaut nedaudz vecāka par Mēnesi un visas Saules sistēmas planētas kā arī pati Saule ir radušās apmēram vienlaikus pirms kādiem četri ar pus miljardiem gadu.
Mēness, savukārt, visticamāk, ir radies Zemes sadursmes ar kādu citu debess ķermeni rezultātā nedaudz vēlāk. Bez tam Mēness masa ir pārāk maza, lai tas ilgstoši varētu noturēt savā apkārtnē kaut cik ievērojamu atmosfēru, un tādējādi tas nekad nav bijis piemērots dzīvībai.
Pirmās saprātīgā cilvēka pēdas uz Zemes tiek datētas kā tikai divus miljonus gadu vecas, tātad daudz jaunākas par leģendās minēto. Pieejamās kontinentu aprišu rekonstrukcijas neuzrāda, ka ģeoloģiskajos laika posmos būtu izzuduši vai parādījušies veseli kontinenti.
Tiesa, 20 miljonu gadu posmā pirms mūsu dienām, Klusā okeāna arhipelāgā starp Āziju un Austrāliju salas varēja gan parādīties gan izzust, taču būtiskākais arguments pret šīm leģendām ir tas, ka eksistē diezgan precīzs šo statuju vecuma datējums, balstoties uz vēsturiskām un arheoloģiskām liecībām, un tas norāda, ka tās izveidotas tikai laika posmā starp mūsu ēras 1. un 3. gadsimtu un to darījuši budisma reliģijai piederīgie – kā zināms, Bamjānas ieleja ilgu laiku ir kalpojusi par budistu svētvietu.
Savukārt, ja, kā uzskata Dzīvas Ētikas piekritēji, statujas veidojuši Ceturtās rases – atlantīdu gudrie pēc sava kontinenta nogrimšanas, tām vajadzētu būt daudz vecākām un attiekties vismaz uz laiku tūlīt pēc Atlantīdas bojā ejas – t.i. uz apmēram 10 000 gadu pirms mūsu ēras. Bez tam statujas nav bijušas arī, kā apgalvo leģenda, izkaltas “nesagraujamā akmenī”, bet gan samērā mīkstajā smilšakmenī.
Kas attiecas uz Lieldienu salas milžiem, tad ir uzskatāms par zinātniski pierādītu, ka tās veidojuši polinēzieši arī mūsu ēras 5 gs. un vēlāk, tātad laika posmā, kad lemūrieši, pat saskaņā ar leģendām, jau sen vairs nedzīvoja. Ja pieņem, ka Lieldienu sala ir daļa no senās Lemūrijas, tad nav arī skaidrs, kāpēc tajā nav atrasti lemūriešu milzu skeleti. Galu galā daudz vecāku milžu – dinozauru skeleti pasaulē ir atrasti.
Līdz ar to nākas secināt, ka pret Dzīvā ētikas nostāstiem nevar attiekties pārāk burtiski un tiem jārod savs izskaidrojums, tāpat kā Bībeles leģendām par pasaules un cilvēka radīšanu pirms sešiem tūkstošiem gadu septiņās dienās. Protams, tas nepadara Bībelē un Dzīvajā Ētikā ietvertās patiesības par nenozīmīgām, tomēr liek aizdomāties par nepieciešamību jebkuru mācību samērot ar tām zināšanām, ko cilvēce ieguvusi jau pēc tās rašanās. Šajā gadījumā – laikā kopš 19. gadsimta beigām.
