Kultūra
Kultūrpolitika

Braku muzejs sācies ar anekdoti0


Pats Blaumanis droši vien gardi pasmietos un tad krāšņi aprakstītu, kā ticis pie sava memoriālā muzeja, pateicoties anekdotiskam notikumam, kas gadījies kādam komunistiskās partijas biedram. Šodien šķiet neticami, bet Ērgļu “Braki” okupētajā Latvijā kļuva gluži vai par latviešu svētvietu, ko ik gadu apciemoja vismaz pārdesmit tūkstoši cilvēku. Savu 60. jubileju muzejs pērn sagaidīja bez liekas publicitātes, klusi pavadīja jau 15. skolēnu domrakstu konkursu, kā arī jaunākā izdevuma – Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīcas – iznākšanu. Vai nepietrūkst svētku fanfaru?
Pats Blaumanis droši vien gardi pasmietos un tad krāšņi aprakstītu, kā ticis pie sava memoriālā muzeja, pateicoties anekdotiskam notikumam, kas gadījies kādam komunistiskās partijas biedram. Šodien šķiet neticami, bet Ērgļu “Braki” okupētajā Latvijā kļuva gluži vai par latviešu svētvietu, ko ik gadu apciemoja vismaz pārdesmit tūkstoši cilvēku. Savu 60. jubileju muzejs pērn sagaidīja bez liekas publicitātes, klusi pavadīja jau 15. skolēnu domrakstu konkursu, kā arī jaunākā izdevuma – Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīcas – iznākšanu. Vai nepietrūkst svētku fanfaru?
Foto: no Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” krājuma

Pats Blaumanis droši vien gardi pasmietos un tad krāšņi aprakstītu, kā ticis pie sava memoriālā muzeja, pateicoties anekdotiskam notikumam, kas gadījies kādam komunistiskās partijas biedram. Šodien šķiet neticami, bet Ērgļu “Braki” okupētajā Latvijā kļuva gluži vai par latviešu svētvietu, ko ik gadu apciemoja vismaz pārdesmit tūkstoši cilvēku.

Savu 60. jubileju muzejs pērn sagaidīja bez liekas publicitātes, klusi pavadīja jau 15. skolēnu domrakstu konkursu, kā arī jaunākā izdevuma – Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīcas – iznākšanu. Vai nepietrūkst svētku fanfaru?

Blaumanis – personālais pensionārs…

Šodien var pabrīnīties, kā “Skroderdienas Silmačos” – tik latviska izrāde, kurā uz nebēdu ielīgoja Jāņus (tolaik 24. jūnijs vēl nebija nonācis aizliegto svētku sarakstā), galvenajās lomās uzmirdzēja Velta Līne, Karps Klētnieks, Jānis Kubilis, izcilu komiķa talantu Rūda lomā rādīja Alfrēds Jaunušans – nonāca uz skatuves latviešu mākslas un kultūras dekādē Maskavā 1955. gadā.

Maskavieši bija tik sajūsmināti, ka dekādi vajadzēja pagarināt līdz divām nedēļām.

Triumfālo panākumu iespaidā sākās Latvijas PSR kultūras dzīves slavinājums, un padomju funkcionāriem bija ar ko lielīties ārzemju vizītēs.

Kādā preses konferencē kompartijas ierēdņus izjautāja par latviešu literatūras izaugsmi un atskanēja jautājums – kā klājas Rūdolfam Blaumanim?

Vaicātājs droši vien gribēja zināt, vai Latvijā izdod rakstnieka darbus,

jo daudzus brīvvalsts autorus okupācijas laikā vairs nedrukāja un viņu izdotās grāmatas bija aizliegts lasīt.

Viens no partijas biedriem esot atbildējis, ka Rūdolfam Blaumanim klājoties labi, viņš dzīvo Ērgļos un saņem personālo pensiju. Ziņa kā anekdote aizgājusi ar trimdas presi pa visu pasauli no Eiropas līdz Amerikai, līdz nonākusi ausīs arī latviešiem Latvijā.

Notika neparedzamais – cilvēki sāka braukt uz Ērgļiem, lai paši savām acīm redzētu, kas notiek ar Blaumaņa bijušajām mājām.

Skats rādījās bēdīgs – saimniecība nolaista, ieaugusi nātrēs, mājas pussagruvušas, nevienam gar “Brakiem” nebija daļas.

Eksponātus kaudzēm vien saziedo tauta

Grūti pateikt, kā veidotos Blaumaņa māju liktenis, ja Latvijā uz kādu laiku pie varas nebūtu nonākuši nacionāli noskaņoti latviešu komunisti. Kultūras ministra amatā strādāja Voldemārs Kalpiņš – atbrauca viņš uz Ērgļiem, izstaigāja “Brakus” un uzdeva veidot muzeju.

Par darbu vadītāju iecēla Jāni Ķirškalnu, kurš tikko atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā.

Starp citu, anekdotisko gadījumu ar partijas funkcionāru zinājis stāstīt tieši viņš. Gada laikā pēc vecās ēkas parauga uzceļ no jauna dzīvojamo māju, un 1959. gada 10. maijā Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs ver durvis.

Māja ir tukša, jo Blaumaņu iedzīve nav saglabājusies, tāpēc laikrakstos “Padomju Jaunatne” un “Cīņa” parādās aicinājums ziedot senus sadzīves priekšmetus, darbarīkus.

Saveda mantu kalnus – tik milzīga atsaucība un Blaumaņa mīlestība nāca no tautas.

Darbi gāja kā pa diedziņu – līdz 1964. gadam uzbūvēja pirtiņu, klēti, riju, bet ar kūti celtniecība sāka buksēt, jo Kalpiņu tāpat kā Eduardu Berklavu un citus latviešu nacionālkomunistus noņēma no amatiem. Darbu nācās pamest arī J. Ķirškalnam – viņš ar kādu ekskursantu grupu, kas bija ģērbta padomju armijas formās, atteicies runāt krieviski.

Turpmākie vadītāji muzejā pārāk neaizkavējās.

1976. gadā te sāka strādāt literatūrzinātniece Līvija Volkova, kurai Blaumaņa pētniecība kļuva par mūža darbu, līdz stafeti 1978. gadā uz vairāk nekā 30 gadiem pārņēma Anna Kuzina, Latvijas Universitātē izstudējusi vācu valodu, ar nelielu skolotājas un muzeja darbinieces pieredzi.

Viņa bez kautrēšanās atzīst, ka ienākusi “Brakos” kā balta lapa – neko nav zinājusi par Blaumani, muzeja darbā iesvaidīta tikai dažus gadus Daugavpilī, taču centības un apņēmības pilna palikt Ērgļos uz ilgāku laiku.

“Brakos” – smalkmaņi

Vēl šodien A. Kuzinai atmiņā, kā pirmo reizi ar kolēģi Daci Zvirgzdiņu no Madonas novadpētniecības muzeja braukusi skatīties jauno darba vietu. “Līdz Ērgļiem ar autobusu, tālāk ejam kājām, ceļš līkumu līkumiem, liekas, nekad nebeigsies, laiks līdzīgs kā šodien – zeme sasalusi, viss balts, “Braki” – tukši un klusi.”

Kad iepazinusies ar L. Volkovu un noklausījusies viņas lekcijas studentiem, kas te palaikam atbraukuši no Rīgas, šķitis, amats rokā, bet nekā – bez dziļākām zināšanām par labu ekskursijas vadītāju nekļūt. Vajadzēja pašai vien studēt Blaumani, bet līdz ar pavasari ceļotāju bari sāk plūst uz “Brakiem” pa pieciem, septiņiem, reizēm pat 11 lielajiem autobusiem dienā –

vakarā mēle pār plecu, kāda tur mācīšanās!

Jauno un nepieredzējušo vadītāju pieskatīja enerģiskā Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja priekšniece Elza Rudenāja un jo īpaši kolēģe Dace Zvirgzdiņa.

“Viņa sekoja katram manam solim un vienmēr zināja, kas te notiek. Pēc Jāņiem piezvana – Anna, tev Jāņkalniņā pagales nav izdedzinātas, ugunskurs vēl kūp, kad pati atbrauc, pirmais darbs – salasīt konfekšu papīriņus, kur tos atrada, tā arī nesapratu!”

Svētceļnieku bija tik daudz, ka bez palīga neiztikt,

un uz “Brakiem” atsūtīja Adīnu Ķirškalni, lielisku stāstnieci, kas jebkuru prata iejūsmināt un aizraut. Viņa allaž pratusi radīt svētku sajūtu – lai gan Vasarsvētki bija noliegto sarakstā, daudzi zināja, ka muzejs būs izpušķots un svinības notiks.

Muzeja darbā vajadzēja labu ožu uz īpašajiem cilvēkiem – rakstniekiem, māksliniekiem, dzejniekiem –, un Adīnai tā piemita.

Kad Anna viņus sejā nav pazinusi, kolēģe palīdzējusi ar priekšā teikšanu. Savā starpā iesaukušas viņus par smalkmaņiem.

Tolaik radošo profesiju ļaudis muzejā ciemojās bieži – Arvīds Žilinskis, Zigmunds Skujiņš, Džemma Skulme, kas visus var atcerēties! Jau vēlākos neatkarības gados ar Rudenājas gādību iebraucis Raimonds Pauls, uzmetis aci ekspozīcijai, kurā izlikts arī viņa fotoattēls ar autogrāfu, un ar viņam raksturīgo humoru vien noteicis –

mana bilde ir, labs muzejs – un prom bijis.

Ārzemju latvieši brauca pa kluso

Sevišķa publika bija ārzemju latvieši, padomju okupācijas gados viņiem tālāk par Rīgu aizliedza izceļot, tomēr drosmīgākie pa kluso devās uz “Brakiem”. Daudz braukuši, muzeja darbinieces nevienam nav uzdevušas liekus jautājumus, tomēr zinājušas gan, ka tautieši no ārzemēm.

Vadītāju pārņēmusi savāda sajūta, redzot tālos un slepenos ciemiņus staigājam pa muzeju kā zagšus.

“Blaumani trimdas latvieši vērtēja ļoti augstu, atceros ļoti aizkustinošu stāstu, kā pirms bēgšanas uz Zviedriju ar kuģīti nācies visas mantas atstāt Latvijā, vienīgais, ko paņēmuši līdzi, bija rakstnieka kopotie raksti.”

Reiz no Zviedrijas atbraucis vēsturnieks un rakstnieks Uldis Ģērmanis un apciemojis arī “Brakus”, apskatījis ekspozīciju un A. Kuzinai aizrādījis par nepilnīgu informāciju par aktiera Jāņa Ģērmaņa kādas Blaumaņa lugā atveidotās lomas Dailes teātrī 1930. gados.

“Viņam pat neienāca prāta, kur tad es varēju dabūt tās pareizās ziņas!” Projām ejot, novēlējis visu darīt atklāti un droši, atgādinot kādu latviešu zemnieka paradumu no senākiem laikiem. “Latvietim bija tā – kungs runā, mana dirsa klausās un dara visu pa savam,” jau ar smaidu sejā noteicis Ģērmanis.

Kad pienāca atmodas gadi, “Braki” saņēma lielu trimdas latviešu atbalstu.

Bijušais ērglēnietis žurnālists Osvalds Akmentiņš no ASV noziedojis visu savu bibliotēku – kastu kastēm uz Ērgļiem ceļoja latviešu autoru grāmatas, kuru vārdus daudzi uzzināja pirmo reizi. Tagad tās atrodas “iefondotas” krātuvē.

Muzejā rīkoti skaisti pasākumi ar “Daugavas vanagu” piedalīšanos, Līvija Volkova atvedusi ciemos dramaturgu Mārtiņu Zīvertu – patriotisma uzplūdu laiks sitis augstu vilni.

Kļūst par šauru

Atmodas laiks atnācis arī ar būvdarbiem. Vadītāja A. Kuzina reiz ieminējusies Madonas priekšniecei, ka muzejā kļūst par šauru, vajadzētu tikt arī pie citām saimniecības būvēm, kuras 60. gados nebija iespējams uzcelt.

“Viņa padomāja un noteica – taisām augšā!” Rudenājai divreiz nebija jāsaka – aizdevās uz Kultūras ministriju, mobilizēja “smalkmaņus”, tostarp savas paziņas – mākslinieci Dž. Skulmi un aktrisi Elzu Radziņu –, kas palīdzējušas turēt “Braku” kanti.

Meliorācijas projektēšanas institūts trim ēkām uztaisījis projektus, un muzejā varēja sākties celtniecība.

Madonas priekšniecība atbrauc uz “Brakiem” un nokomandē, lai vadītāja gatavojas – brauks mērnieki un ar stabiņiem iezīmēs vietu sīklopu kūtiņai, klētij, zirgu stallim un vāgūzim. Uzceļ kūti, bet Rudenāja neatlaižas – taisām klēti!

Visu laiku mudinājusi – vajag, vajag, kā zinādama, ka deviņdesmitie nāks ar trūkumu un kaut kas tāds pat sapņos nerādīsies. Iebildumus neesot cietusi, reiz Kuzina kaut ko teikusi pretim, taču tūlīt dabūjusi brāzienu – stāvi pie ratiem, nemaisies, kā Blaumanis teiks, tā būs!

“Prasu – kā viņš kaut ko var teikt?”

Lai lasot darbus, tur viss uzrakstīts.

Četros gados kā sēnes pēc lietus izaugušas visas atlikušās saimniecības ēkas, un “Braku” sēta izskatījusies kā no 19. gadsimta izkāpusi. Tiesa, koki krietni paaugušies, apkārtne sazaļojusi, bet Blaumanim par to būtu tikai prieks.

Blaumanis bez mantiniekiem

Ik pēc pieciem gadiem “Brakos” rīko Blaumaņu dzimtas salidojumu – vidēji sabraucot ap 30 līdz 40 cilvēku.

“Dzimtas koks ir apskatāms internetā,” paskaidro Zinta Saulīte, viņa kopš 2012. gada uzņēmusies muzeja vadītājas amatu, kā arī labi orientējas rakstnieka radurakstos, jo sarakstījusi grāmatu “Blaumaņu dzimtas līkloči”.

Par saviem pēcnācējiem Rūdolfs Blaumanis nebija parūpējies, viņš arī netika precēta vīra kārtā.

Vienīgā nopietnā partija – skaistā un izglītotā bagāta namīpašnieka meita Leontīne Vesere – uz bildinājumu nav atbildējusi.

Latviešu literatūrai tas nācis par labu, spriež Anna Kuzina – nebūtu nesasniedzamais mērķis blondās daiļavas personā, varbūt arī izpaliktu izcilās lugas “Indrāni” un “Ugunī”, pēdējā rakstnieks pat ierakstījis bildinājumu Leontīnei, bet jaunava spītīgi klusējusi.

Vai rakstnieka apņēmībai traucējušas pastāvīgi sirsnīgās attiecības un rūpes par kādu jaunu vīriešu kārtas talantu? Kādā vēstulē viņš atzīstas, ka jauni vīrieši pievelkot, tāpēc jāuzmanās, lai nenokļūtu neslavā un nedabūtu pederasta iesauku.

A. Kuzina ir pārliecināta, ka pievilkšana ir garīga – kā draudzība, kas mēdz pastāvēt starp vīriešiem ar savu suģestijas spēku, iespēju izrunāt lietas, kuras ar sievieti nemūžam neapspriedīs.

Draugi Andrievs Niedra un Emilis Melngailis vienā balsī saka – Blaumanis ir estēts, pārāk kautrīgs un smalks, lai pat savās domās pieļautu, ka ievelk kādu puisi gultā.

Ar ģimenes dzīvi paveicās Blaumaņa brālim Arvīdam,

apprecējies ar gudro un inteliģento Annu no Taurupes pagasta, kas pratusi sadzīvot ar vīra kāri pēc alkohola, un izaudzinājuši trīs dēlus – Arvīdu, Rūdolfu un Edgaru – tuvākos dzimtas turpinātājus. Taču Otrā pasaules kara grieži viņus aiznesa projām no Latvijas.

Dzimtenē paliek vecākā dēla Arvīda sieva ar diviem dēliem Juri un Andri – viens kļūst par žurnālistu kriminālistikas jomā, otrs – par operdziedātāju, apprecas ar dziedātāju Liliju Greidāni un pasaulē nāk viņu meita Kristīne, tagad jau zināma kā izcila čelliste.

Jura ģimenē notiek traģēdija, mīklainos apstākļos iet bojā dēls, bet viņa atvasēm Valtam un Ievai pēc tēva nāves – viņš apglabāts Ērgļu kapos iepretim Blaumaņa kapam – saikne ar muzeju pārtrūkusi.

Kontaktu nav arī ar vidējo dēlu Rūdolfu, toties jaunākā dēla Edgara meita Dace, kas laulībā ar Jāni Grāmatiņu dzīvo ASV, ik gadu brauc uz Latviju un atbalsta muzeju arī materiāli, tiesa, ģimenei nav pēcnācēju.

Ģēnijus neaizmirst

Kādā Blaumaņa lugu festivālā Valmieras teātrī izcilā latviešu teātra kritiķe Lilija Dzene esot teikusi: “Nebaidieties Blaumani saukt par ģēniju. Viņš tāds patiesi ir! Un, lai ko par viņu runātu no ikdienības viedokļa, viņam nekad nepielips tas, jo Blaumanis stāv uz visaugstākā pakāpiena mūsu kultūras dzīvē. Lai kāds pamēģina tikt līdz viņam!”

Uz Ērgļiem vairs neplūst tādas ļaužu straumes kā kādreiz, ekskursantu skaits grozās ap astoņiem tūkstošiem, taču muzeja vadītāja mierina, ka, salīdzinot ar citiem lauku memoriālajiem muzejiem, “Braki” tūrisma sezonā ir labi apmeklēti.

Tiesa, ziemā šeit vairāk mājo klusums un miers, dzīvojamā māja, pat divas dienas kurināta, nav diez cik silta.

Ļoti cerot, ka šogad vismaz tiks ielieti pamati ēkai ar jauno krājuma glabātavu un piemērotu darba telpu pašām darbiniecēm, taču bažas rada finansējums, kas sarucis “Braku” meža skandāla dēļ.

Patlaban viņas mitinoties “nepraktiskā padomju monstrā” – ēkā, kuru ilgu laiku par sporta bāzi izmantoja Rīgas Politehniskais institūts. Darba apstākļus par cilvēcīgiem te nenosaukt, taču “Braku” saimnieces nesūdzas.

Saistītie raksti

“Laikam palīdz Blaumaņa dzinulis, viņa gars, kas ceļ uz augšu, kam gribas līdzināties, un sajūta, ka esi vietā, kas cilvēkiem vajadzīga.” Par to liecinot apmeklētāju labie vārdi – cik nav teikuši, ka piestās uz piecām, desmit minūtēm, bet parasti paliekot daudz ilgāk un jūsmo – cik te laba aura!

Braku muzejs sācies ar anekdoti
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Janas Egles stāsts “Aiziet jūriņā!” no apbalvotā krājuma “Gaismā” piedzīvos pirmizrādi uz skatuves
20 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO. Katrīnai Gupalo tapis Egila Levita iedvesmots romantisks skaņdarbs
21 stundas
AT
Andris Tiļļa
Kultūra
Ar grāmatnieces misiju. Rita Krasta visu mūžu strādājusi par bibliotekāri
21 stundas

Lasītākie raksti

LE
LETA
Pasaulē
Tramps uzdevis Pompeo parakstīt vienošanos ar talibiem
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atcelti “Novatours” čārterreisi no Rīgas uz Bergamo pilsētu Itālijā
10 stundas
LL
LETA, LA.lv
Sports
Gulbis Po pilsētā tiek līdz pusfinālam
8 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Parīzē pēc protestētāju izraisīta ugunsgrēka evakuē Lionas staciju
8 stundas
AL
Agris Liepiņš
Latvijā
Agris Liepiņš: Ja mēģinām izmest pa durvīm, vīriešu diena ieraušas pa logu! 3
8 stundas