Kas notiek ar ārstiem, kuru kļūdu dēļ cieš pacienti? Galvenais nav meklēt vainīgo, norāda slimnīcās 0
LA.LV redakcija regulāri rakstām par dažādām problēmām un likstām Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Viena no tēmām, kas pacientiem var radīt īpaši smagas sekas, ir ārstniecības personu pieļautas kļūdas. Piemēram, nepareizi noteikta diagnoze, kļūdas ārstēšanas procesā, nepietiekama pacienta uzraudzība vai citas situācijas, kuru rezultātā var tikt nodarīts kaitējums pacienta veselībai.
Taču cik bieži šādas kļūdas tiek pieļautas, cik lielas ir to radītās izmaksas un vai situācija pēdējos gados uzlabojas vai pasliktinās? Lai to noskaidrotu, LA.LV sazinājās ar Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcas (PSKUS), Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) un Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas pārstāvēm (RAKUS).
12 gadu laikā viena kompensācija
Kā norāda PKUS Sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Grēta Grants, formulējums “medicīnas personāla pieļauta kļūda” ne vienmēr precīzi atspoguļo ārstniecības procesā notikušo. Jāņem vērā, ka jebkura medicīniska manipulācija ir saistīta ar zināmiem riskiem un arī ārstniecības laikā dažādu, ne vienmēr no mediķa atkarīgu apstākļu dēļ pacientam var tikt nodarīts kaitējums veselībai.
Grants pauž, ka pēdējo 12 gadu laikā tikai vienu reizi slimnīcai ir nācies izmaksāt pacientam kompensāciju. Tas noticis 2024. gadā un izmaksātā summa bijusi 3 633,19 eiro. Šī gadījuma dēļ no darba netika atstādināts medicīnas darbinieks.
Uz jautājumu par medicīnas personāla pieļautu kļūdu tendencēm, Grants skaidro, ka šādu datu nav, jo tie tā netiek kvalificēti. “Stradiņa slimnīcā ārstniecības procesā radušās situācijas netiek vispārināti klasificētas kā “medicīnas personāla kļūdas”. Ārstniecība ir komplekss process, kurā iespējami gan ar pacienta veselības stāvokli un slimības norisi saistīti sarežģījumi, gan nevēlami notikumi un citi pacientu drošības riski.
Slimnīcā tiek analizēti pacientu drošības incidenti un to cēloņi, lai identificētu iespējamos sistēmiskos riskus un pilnveidotu ārstniecības procesus. Tādēļ nebūtu korekti no šiem datiem secināt, ka medicīnas personāla “kļūdu” kopumā kļūst vairāk vai mazāk.
Pacientu drošības kontekstā tiek vērtēti konkrēti incidenti un nevēlami notikumi, analizējot gan individuālos, gan ārstniecības procesa un sistēmiskos faktorus.
Būtiski arī nošķirt ārstniecības laikā iespējamu komplikāciju vai nevēlamu iznākumu no ārstniecības personas pieļautas profesionālas kļūdas – tie nav savstarpēji pielīdzināmi jēdzieni,” norāda Grants.
Vainīgo meklēšana nav galvenais
Bērnu slimnīcas komunikācijas speciāliste Ilze Olšteina uz konkrētiem jautājumiem neatbild, taču sniedz skaidrojumu. Viņa norāda, ka jēdziens “medicīnas personāla kļūdas” ne vienmēr ir pietiekami precīzs, lai raksturotu situācijas, kas rodas ārstniecības procesā. Viņa skaidro, ka mūsdienu pacientu drošības pieeja paredz ne tikai konkrēta gadījuma konstatēšanu, bet arī tā cēloņu izpēti, mācīšanos no pieredzes un sistēmisku risinājumu ieviešanu, lai mazinātu līdzīgu gadījumu atkārtošanās risku.
Olšteina uzsver, ka Bērnu slimnīca atbalsta pacientu drošības gadījumu un situāciju identificēšanu un reģistrēšanu iekšējā sistēmā. Šāda pieeja palīdzot ārstniecības iestādei analizēt notikušo, apzināt riskus un stiprināt drošības kultūru. Savukārt pieeja, kas koncentrējas tikai uz kļūdu vai vainīgā meklēšanu neatbilst mūsdienu veselības aprūpes attīstības principiem.
Būtiska nozīme šajā procesā ir videi, kurā ārstniecības personas var droši ziņot par nevēlamiem notikumiem un arī gandrīz notikušiem incidentiem.
Olšteina norāda, ka bailes no kriminālatbildības vai citām sankcijām gadījumos, kad nav bijusi tīša rīcība vai rupja nolaidība, var mazināt personāla gatavību par šādiem gadījumiem ziņot. Tas savukārt var apgrūtināt incidentu cēloņu analīzi un preventīvu pasākumu ieviešanu.
Viņa skaidro, ka starptautiski atzītā pacientu drošības pieeja balstās arī tā dēvētās “taisnīguma kultūras” (just culture) principos. Tas nozīmē nošķirt godprātīgu cilvēcisku kļūdu un sistēmisku nepilnību izraisītus gadījumus no apzināti prettiesiskas rīcības vai rupjas nolaidības. Vienlaikus tas nenozīmē atteikšanos no profesionālās atbildības – tīši pārkāpumi, rupja nolaidība un apzināta normatīvo aktu neievērošana ir vērtējama atbilstoši normatīvajiem aktiem.
Olšteina arī uzsver, ka veselības aprūpe ir sarežģīta un augsta riska nozare – pacienti kļūst arvien smagāk slimi, ārstēšanā tiek izmantotas sarežģītākas tehnoloģijas un lēmumi bieži tiek pieņemti multidisciplinārās komandās.
Tādēļ pilnībā novērst kaitējuma rašanos pacientam nav iespējams nevienā veselības aprūpes sistēmā. Mūsdienu pieejas mērķis līdz ar to ir nepārtraukti pilnveidot drošības mehānismus, standartizēt procesus, stiprināt personāla kompetences un mācīties no notikušā, skaidro Olšteina.
Bailēs no soda var neziņot par pārkāpumiem
Līdzīga pieeja ir arī RAKUS. Sabiedrisko attiecību speciāliste Ilga Namniece skaidro, ka veselības aprūpe starptautiski tiek uzskatīta par ļoti sarežģītu un augsta riska jomu, kur ārstniecības procesus ietekmē ne tikai cilvēku rīcība, bet arī tehnoloģijas, organizatoriskie procesi un citi apstākļi. Tāpēc pacientu drošības gadījumu izvērtēšanā lielāka uzmanība tiek pievērsta ne tikai konkrētās ārstniecības personas rīcībai, bet arī notikušā cēloņiem, sistēmiskajiem faktoriem un iespējām uzlabot procesus.
Namniece norāda, ka starptautiskā pacientu drošības prakse uzsver drošības kultūras veidošanu, ārstniecības procesu aizsargmehānismu stiprināšanu un mācīšanos no pieredzes, nevis tikai individuālas vainas meklēšanu. Būtiski ir laikus identificēt iespējamos riskus, izprast to cēloņus un veikt pasākumus, lai līdzīgas situācijas nākotnē neatkārtotos. Savukārt vide, kurā dominē bailes no soda, var mazināt personāla vēlmi ziņot par pacientu drošības riskiem un atgadījumiem, tādējādi apgrūtinot iespēju no tiem mācīties.
Austrumu slimnīcā pacientu drošība ir viena no stratēģiskajām prioritātēm, un tās pilnveidē tiek izmantoti augstas uzticamības un organizācijas noturības principi. Slimnīcā tiek veidota atvērta un taisnīga kultūra, kurā ārstniecības, aprūpes un atbalsta personāls tiek aicināts ziņot gan par notikušiem un gandrīz notikušiem pacientu drošības atgadījumiem, gan potenciālajiem riskiem.
Šie gadījumi tiek analizēti, lai identificētu ne tikai konkrētās situācijas, bet arī iespējamos sistēmiskos un organizatoriskos cēloņus un pilnveidotu procesus.
Namniece uzsver, ka šādā kārtībā tiek izvērtētas arī pacientu sūdzības, iesniegumi un ziņojumi par iespējamiem pacientu drošības atgadījumiem. Vienlaikus šīs sistēmas dati netiek veidoti kā individuālu ārstniecības personu pieļauto kļūdu uzskaite. Tie tiek klasificēti un analizēti atbilstoši pacientu drošības metodoloģijai, ņemot vērā risku veidus, to cēloņus, procesu nepilnības un esošo drošības aizsargbarjeru efektivitāti.
