Lielākajai daļai uzvedumā jāģērbjas par igauņiem. 5
No 7000 vīriem pie Cēsīm latviešu bija ap tūkstoti. Pretuzbrukumā vācus patrieca prom. Vislabāk sakaut armiju, kad tā atkāpjas, bet uzbrūkošos Ziemeļlatvijas spēkus apturēja. Līdz Rīgai vīri netika, jo atkal iemaisījās sabiedrotie, novilka svītru – tālāk neejiet!
Lāčplēša dienu Saeima dzīrās atzīt par svinamu. Jūs būtu gandarīts?
Man neliekas, ka 11. novembris ceļams brīvdienas kārtā. Cilvēki raduši dienā iet savās gaitās, un patriotisma vilnis varenāks kļūst vakarā. Ziemeļu grādos tautām nav neparasti gadadienu svinības pārcelt uz pavasari, vasaru, kad laika apstākļi mīlīgāki.
Kas ir pamatā jūsu interesei par vēsturi, Latvijas likteņgaitām?
Turu mūs par ļoti stipru tautu, kaut saliedēšanās spēja izpaužas vien pašos izšķirīgākajos laiku griežos, kad bijis vissmagāk. Tagad arī nav viegli. Domāju, lielā mērā zaudējam pašidentitāti. Kāpēc? Bieži braucu uz Lietuvu, Igauniju – tikai Latvijā vairāk nekā puse raidstaciju ir krievu valodā. Zvanot uz sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumiem – lūdzu, ievadiet sev vēlamo valodu, nr. 1 latviešu, nr. 2 krievu. Tā pazemina valsts valodas statusu! Lielveikalos reklamējas divās valodās, kamēr kaimiņvalstīs tikai lietuviski, igauniski. Tādējādi skalojam nacionālas valsts pamatus, paši iezīmējam sevi kā divkopienu valsti. Ja necelsim gaismā vēsturi, kas parāda, kāpēc esam tik spēcīgi, kā latvieši tapa par nāciju, tad būsim dimbā ar pašapziņu, patriotismu.
Un kā, jūsuprāt, ir? Par maz ceļam godā vērtības?
Man liekas, kaut vai simtgades projektos par daudz atvēlē materiāltehniskam nodrošinājumam, pārāk mazas summas dod vērtīgā izcelšanai. Daļu nost pakampj slaucēji, kas vienmēr labprāt uzvārīsies uz valsts rēķina.
Nereti uz redakciju zvana cilvēki, kurus īsti neapmierina, ka jubileju līdz šim svin augstās aprindās, lūgtie viesi, bet vienkāršie ļaudis, tā sacīt, paliek aiz žoga. Turklāt politisko notikumu fons nav visai pacilājošs, vai cilvēkos maz ir svētku sajūta?
Svētku sajūta ir. Bet ir arī bezkaislīga statistika. 2014. gadā Cēsīs 30% aptaujāto iedzīvotāju uzskatīja, ka viņiem kultūra nav sasniedzama. Cēsīs, vienā no valsts kultūras galvaspilsētām! Tikmēr Latvijā vidēji bija pāri par 60% bez kultūras palikušo. To vidū daudzi, kas nokaujas ar trūkumu, nabadzību. Tajā pašā laikā zinu organizāciju, kas ved kino uz tāliem ciemiem, rāda filmas tautas namos, skolās. Pērn seansus apmeklējuši 96 000 iedzīvotāju. Skaitlis liecina, ka novados tiecas pēc mākslas, kino, teātra, bet ne vienmēr var atļauties. Par to jāpadomā ministrijās, ierēdniecībā, kur pārtiek no mūsu nodokļiem – ka nevar aizsēdēties komforta zonā un nospļauties par to, kā jūtas cilvēks Kaivē, Skrīveros, citur Latvijā. Vai tā saucamās latviskās partijas bieži aizdomājas, ko tālāk, kad simtgadi būsim aizvadījuši? Kāda būs Latvija pēc pieciem, desmit gadiem. Pašlaik sākušies priekšvēlēšanu cīniņi ar lozungiem un teātri – par pārmaiņām, par stabilitāti! Man kā uzņēmējam reizēm šķiet, lai viss labāk sabrūk un celsim no jauna. Vai Rīgas politiķiem nav reāli risināmu jautājumu? Ja es sāktu stāstīt, ar ko tik nav jāsaskaras Rīgas iestādēs, par ko mani soda un kur jādod kukuļi, iznāktu romāns.
Kā tad ar stāstiem no otras puses – mēs apkarosim korupciju, izbeigsim birokrātiskos žņaugus?
Bet turpinām ņemt kukuļus, uz amatiem bīdīt šaubīgus kandidātus, avīzēs stāsti kaudzēm tiražēti – par zelta tilta būvi un pārējiem šmuguļiem. Latvijā runas šķiras no darbiem un domāšanā netiekam līdz Eiropas Savienības līmenim. Varbūt ar citu paaudzi tas mainīsies, kad esošo vietā nāks jauni politiķi, kuriem pirmajā vietā būs latviskās, valstiskās intereses.
Jums ir pieredze piesaistīt tautu nozīmīgos notikumos. Ko gaidāt no profesionāliem vēsturniekiem? Viņi veikuši savu ideoloģiskā darba daļu? Vai nebūtu nepieciešams akadēmisks, visaptverošs izdevums “Latvijas vēsture”?
Jābūt kādam, kas darbus finansē. Vēsturniekam arī gribas ēst, grāmatu izdošana ko maksā. Tā ir valsts pasūtījuma lieta pētīt vēsturi, kas tautai svarīga. “Augšā” jāsaliek akcenti pareizā secībā, bet dažbrīd šķiet, ka apzināti neapmaksā vērtīgās lietas, jo, ja “apakšā” aitas, tās vieglāk cērpamas. Ja nācijai atņem pašidentitāti, tad paliek masa “nekas” – vieglāk vadāma. Saprotu – dzīvojam starp Rietumiem un Austrumiem. Krievijai šeit bijušas un būs intereses, nācija nav viendabīga, daļai iebraucēju ir citāda sociālā atmiņa nekā pamatnācijai. Nošķeltību likvidējot, valsts vadītājiem jānostājas, kas mums svarīgākais, kas otršķirīgāks.
Savulaik nacionāli noskaņoti politiķi panāca, ka Latvijas vēsturi skolās māca atsevišķi, kaut daudziem skolotājiem tas nepatika. Ar jauno mācību saturu Latvijas un pasaules vēsturi apkopošot vienā priekšmetā, un nav dzirdams, ka kādam pret to politiski iebildumi.
Domāju, Latvijas vēsture obligāti jāpasniedz atsevišķi. Tā ir viela, kas skolā bieži netiek pietiekami apgūta. Klausos par gadījumiem, kad padsmitgadnieki savā starpā labprātāk runājoties angliski – it kā trenējot prasmes, it kā tā vieglāk. Pag, kur tad paliek latviešu valoda, vēsture iepretī tendencei integrēties, eiropeiskoties, angliskoties tā, kā agrāk valodu sārņoja ar rusicismiem. Eirosavienība ir jauks iestādījums, bet ne viss pārnesams pār robežām un vienādojams. Jo – te ir Latvija.
Cēsis taču ir Latvija!
Starpība ar Rīgu kā diena pret nakti. Kad 80. gados kā vidusskolnieks aizbraucu pie Rīgas draugiem, jau tolaik biju pārsteigts, kāpēc čoms, iedams jebkur iekšā, sveicinās ar “dobrij deņ”, nemaz nezinot, vai runā ar latvieti vai cittautieti. Tikko galvaspilsētā pēc kino apmeklējuma nācu garām pasākumam Vērmaņdārzā. Vadītājs ļaužu pūlīti uzrunā krieviski. Domāju, moins, tā ir Latvijas galvaspilsēta, bet centrā tik reti skan latviešu valoda. Ir gan teiciens: Rīga ir Latvijas galvaspilsēta, Cēsis – latviešu. Desmitniekā pateikts!
