Taču transhumānisms par problemātisku tēmu kļuva vēl pirms sava vārda iemantošanas. Pirmais to sāka lietot Dante Aligjēri savā “Dievišķajā komēdijā” (transhumane), lai gan mūsdienu apritē tas parādījās tikai līdz ar evolucionārā biologa Džuliana Hakslija darba “Reliģija bez atklāsmes” publicēšanu pirms 2. Pasaules kara. Protams, lielākā daļa agresīvo reliģiju kaismīgi noliedz cilvēka centienus “uzspēlēt demiurgu”, savukārt patstāvīgi domāt spējīgs cilvēks, kurš spēj norobežoties no aklas ticības, nevar noliegt šāda pieņēmuma saprātīgumu, jo tikai tas, kurš spēj savirknēt loģiskā virknē cēloņus un sekas, arī var iedarbināt tik sarežģītu mehānismu. Protams, šim nolūkam attiecīgajam subjektam jāpiemīt demiurga īpašībām: cilvēku tehnoloģiskie atklājumi un jaunu iespēju pavēršanās parasti apsteidz ar šo parādību saistīto filozofisko refleksiju. Iejaukšanās organismā katrā ziņā izraisa nopietnas ētiskās pretrunas: daudzu cilvēku ieskatā transhumānisms saistās ar, piemēram, eigēniku, un tad uzreiz atplaukst visiem labi zināmās ainas no 2. Pasaules kara, kas pat jebkuru iedomu par kaut kādu “uzlaboto rasi” padara labākajā gadījumā atbaidošu. 2
Taču īstenie transhumānisti ir vistīrākās raudzes īstenie humānisti. Atšķirība vienīgi tāda, ka “klasiskie” humānisti aplūko galvenokārt šāda veida idejas bremzējošās morālās problēmas, savukārt transhumānisti vēlas sekmēt sabiedrības tehnoloģisko attīstību līdz tam posmam, kad šīs morālās problēmas kļūs neaktuālas un pilnībā izzudīs. “Klasiskie” gan iebilst, ka jebkurā gadījumā uzradīsies atkal kādas jaunas, iespējams, vēl sarežģītākas problēmas, ieskaitot pat tādas cilvēku nevienlīdzības formas, kādas iepriekš nav bijušas. Piemēram, Frensiss Fukujama paudis, ka transhumānisms ir viena no visbīstamākajām idejām, kuras piespiež cilvēku iesaistīties bezgalīgā pašuzlabošanas sacīkstes drudzī, kur nav paredzēta nekāda “fināla balva”, toties pilnībā garantēta ir gūzma neparedzamu blakus efektu. Vārdu sakot – noslēgts apburtais loks.
