“Māju sagraus” – valmieriete ar bažām gaida rudens vētras, jo nejūtas drošībā
0
Nav brīnums, ka nesenā vētra mūs visus nedaudz ir sabiedējusi. Kritiskāk paskatāmies uz piemājas kokiem un mēģinām saprast, cik tie ir stabili. Arī Līga no Valmieras tā ir izdarījusi un redzētais viņu satraucis.
Līga atzīstas, ka pirmo reizi vēršas pie medijiem, taču situācija viņai ir tik ļoti apnikusi, ka vairs nezina, kā vēl varētu rīkoties.
“Piecus gadus dzīvoju privātmājā, kas atrodas uz pašvaldības zemes. Te ir izcili skaistas liepas, gan jau simtgadīgas, bet nu dažādu apstākļu dēļ viena stipri saliekusies. Un tagad sākas stāsts: pašvaldības speciālisti laikam jūtas kā gaišreģi, ieskaitot arboristu. Viņi apgalvo, ka viss ir kārtībā, pie velna manas ģimenes dzīvība, mans īpašums, zāģēt nevar, liepu esot žēl, notiek nemitīga sarakste, atrunas. Ar bažām gaidu rudens vētras – ja koks kritīs, visu māju sagraus.
Savu auto lieku aiz mājas zālājā, ko varu, to glābju. Tā bezspēcības sajūta ir neciešama, jo tie cilvēki jau ne par ko neatbild. Zvanīju arī uz 112, zvans pieņemts un viss. Tā dzīvoju, pagaidām dzīva.”
Lai labāk saprastu situāciju, sazinājos ar Valmieras novada domi, kur saņēmu izvērstu skaidrojumu.
Vaicāju, kā tiek noteikts, vai koks ir kļuvis bīstams cilvēkiem? “Koka novērtēšanā tiek ņemts vērā nevis viens atsevišķs faktors, bet koka kopējais stāvoklis un iespējamais risks cilvēkiem un apkārtējai videi. Klātienē vizuāli izvērtē koka stumbru, sakņu kaklu un, ciktāl iespējams, sakņu zonu, vainaga stāvokli, sausos vai bojātos zarus, plaisas, dobumus, trupes pazīmes, mehāniskus bojājumus, sēņu augļķermeņus un citas pazīmes, kas var liecināt par koka stabilitātes samazināšanos.
Koka sasvērums pats par sevi nenozīmē, ka koks ir bīstams vai obligāti nocērtams. Daļa koku ilgstoši aug slīpi un ir mehāniski stabili. Būtiski ir noskaidrot, vai sasvērums ir izveidojies pakāpeniski vai radies nesen, kā arī vai nav novērojama sakņu plātnes pacelšanās, augsnes plaisāšana, sakņu bojājumi vai citas pazīmes, kas norādītu uz stabilitātes zudumu.
Ja ar vizuālu novērtējumu nav iespējams pietiekami droši noteikt koka tehnisko stāvokli, var rekomendēt padziļinātu arborista izpēti.”
Vaicāju arī, kādos gadījumos tiek lemts koku nezāģēt, bet kādos – zāģēt? “Koku nociršana ir galējais risinājums, un, ja iespējams saglabāt koku, risku var mazināt ar kopšanas pasākumiem, piemēram, sauso vai bojāto zaru izzāģēšanu, vainaga kopšanu vai citiem arborista noteiktiem pasākumiem.
Iedzīvotāja bažas tiek ņemtas vērā, taču lēmums tiek balstīts uz eksperta veiktu koka faktiskā stāvokļa izvērtējumu, nevis tikai iedzīvotāja subjektīvu priekšstatu par iespējamo apdraudējumu.
Ja iedzīvotājs nepiekrīt veiktajam novērtējumam, Komisijas lēmumu iespējams apstrīdēt domē viena mēneša laikā. Arī, ja stāvoklis ir mainījies pēc laika, iespējams atkārtoti vērsties pašvaldībā, norādot konkrētus apstākļus vai jaunas pazīmes, piemēram, pēkšņu koka sasvēršanos, plaisas augsnē, sakņu izcelšanos, stumbra plaisāšanu, lielu zaru atlūšanu u. tml. Šādā gadījumā iespējama atkārtota apsekošana.”
Bet, iespējams, pats svarīgākais jautājums ir: kāda ir pašvaldības atbildība, ja tāds koks kādreiz tomēr nogāžas un nodara kaitējumu?
“Pašvaldībai kā tās īpašumā vai valdījumā esošās teritorijas apsaimniekotājai ir pienākums rūpēties par teritorijas un tajā esošo koku atbilstošu uzturēšanu.
Katrs gadījums ir vērtējams individuāli, noskaidrojot koka iepriekšējo stāvokli, vai pašvaldībai bija zināms vai objektīvi vajadzēja būt zināmam par apdraudējumu, vai bija veikti nepieciešamie pasākumi, kā arī koka nogāšanās faktiskos apstākļus. Būtiska nozīme var būt arī ārkārtējiem laikapstākļiem.
Ja tiek nodarīti zaudējumi privātīpašumam, īpašnieks par notikušo informē pašvaldību un savu apdrošinātāju, ja īpašums ir apdrošināts. Jautājums par zaudējumu atlīdzināšanu pēc tam tiek vērtēts atbilstoši konkrētā gadījuma apstākļiem un vispārējiem civiltiesiskās atbildības principiem.”
