Desmit dienas – desmit nāves. Februāris iet “asiņainā novembra” pēdās 0
Satiksmes februāris iet jau it kā piemirstā “asiņainā novembra” pēdās. Atkal kustībā dzīvību zaudējušo skaits pārsniedz “vidējo statistisko” līmeni. Un ir ļoti tāls no pagājušajā nedēļā Ministru kabineta akceptētās optimistiskās nākamo gadu satiksmes drošības programmas kontrolskaitļiem.
Kur receptes? Padomi, ieteikumi?
Ļoti dažādas tās traģēdijas. Un informācija trūcīga. Tā, manuprāt, viena no smagākajām Latvijas kaitēm. Pietiekami detalizēts stāsts par negadījumu būtu labākā profilaktiskā pote tiem, kas turpina braukt un iet. Tādu nav. Ir dažas skopas ziņu aģentūru rindkopas. Ir tukšums policijas interneta lapā. Sadaļā “Jaunumi” tur svētdien, 16. februārī, atrodama vien plika 12. februāra statistikas tabuliņa. Viens beigts. Kur, kā, kāpēc – miniet. Vai vāciet informāciju pa pilītei interneta komentāros, kas nu nekādi nav dzidrs un bagāts avots…
Mēģinu skicēt.
Lūk, sižets – vienkāršs un bargs kā likteņa pirksts. Pa klusu Ventspils ieliņu brauc septīto gadu desmitu dzīvojošs kungs. Un pēkšņi ietriecas mājas sienā. Tikai izmeklēšana un ekspertīzes noskaidros, vai viņa sirds apstājusies pirms vai pēc sadursmes… Te padomu nav. Tādi gadījumi ir bijuši un būs. Tam pašam liktenim jāsaka paldies, ka tas kunga pēdējam finišam izvēlējās stipru sienu, nevis aizņemtu ielas pretējo joslu.
Racionālu kodolu varam mēģināt meklēt divos citos stāstos.
Puikas grib braukt
Brīvdienu naktī tā ap pulksten trijiem Rīgā, Duntes ielā, betona stabā atdūrās dārgas markas auto. No lūžņu čupas glābēji dzīvu izgrieza tikai vienu no trim braucējiem. To, kas stūrēja (kā nu mācēja). Oficiālu ziņu par ekipāžas sastāvu nav. Tajos pašos pieminētajos komentāros runā, ka ar tēva auto braukuši zeļļi tā ap 17…
Gluži iespējams. Atzīšos – pats senos laikos šādi blēņojos. Gan ar krietni lēnāku auto un ne Rīgā. Vēl paaudzi vēlāk, no ilgāka komandējuma atgriezies, garāžā uz sava žiguļa šofera puses grīdas tepiķīša atradu dubļainus dēla kedu nospiedumus. Un arī benzīna līmeņa rādītājs bija nokrities par kilometriem 100…
Puikas grib braukt! Viņiem jādod braukt! Bet viņi jāmāca. Jāiekaļ karstajās galvās dzelžainas “tabu” barjeras. Tas tēvu nepadarītais darbs. To varam, tas jādara mums katram.
Bet medaļai, kā saka, ir arī otra puse. Otrs vainīgais. Valsts. Policija, kuras uz ielām nav. Nu gandrīz nemaz vairs nav. Kāpēc ievadā pieminētā “Drošības programma” policistu skaita palielināšanai paredz vien 270 000 eiro, bet iebaidošajām kampaņām trīsreiz lielāku summu? Vai tad nav skaidri redzams, ka šausminošās (?) bildītes daudzus, kā saka, neņem? Ka vismaz šie “mērķauditorijas” pārstāvji dzīvo (dzīvoja) citās virtuālajās vietnēs un šos klipus nemaz neredz? Ka kustībā ir daudzas situācijas, daudzi subjekti, kurus var ietekmēt tikai un vienīgi barga vara?
Nelien putenī!
Gluži citāds ir stāsts no Balvu puses. Tur slidenu ceļu ar pretimbraucēju nesadalīja divu gandrīz pieaugušu bērnu māte. Un visu triju vairs nav.
Izmeklēšana turpinās. Es, precīzi detaļas nezinot, minu, improvizēju, vispārinu. Redzu divas iespējamas vainas. Pirmā – nepietiekamas auto vadīšanas iemaņas. Tā nav viņas vaina. Tā ir Latvijā plaši izplatīta slimība. Uz ziemas (vai grants) ceļiem var sastapt simtiem laimīgi licencētu “šoferu”, kuru stūrēšanas prasmes ir gauži pieticīgas un tikai saulainajai Spānijai un tīram asfaltam kaut cik pietiekamas. Priekšējās piedziņas (viņa vadīja “Golf”) auto tādos ceļa apstākļos, kādi bija torīt, mēdz izstrādāt fatālus jociņus. Piemēram – pēkšņi neklausa stūrei, bet velk uz grāvi. Instinktīvi griez stūri vēl vairāk – nekādas reakcijas! Līdz riteņi atrod labāku saķeri un rauj sānis ar pavisam negribētu spēku. Tam lielajam virsū… Vai citādi – tu pat tā īsti nestūrē, tikai nobijies “gāzi” atlaid. Un auto, “pārsvarojies” uz priekšējiem riteņiem, aizpeld klasiskā slīdē, kuras labošanu tu neesi mācījies…
Ideāli būtu VISIEM šādas iemaņas iedot, no visiem tādas prasīt. Ideāli, bet, saprotu – nereāli. Pārāk daudz mums pamatskolās trūcīgi skoloto, pārāk maz resursu, lai par nopietnu jau licencēto vadītāju papildus apmācību sapņotu. Atkal jāpiemin “Drošības programma” – tajā nav pat niecīgu šoferu kvalifikācijas celšanas pasākumu iezīmju.
Kas atliek? Brauciet vēl lēnāk? Neglābs. Pat šķietami lēni var būt par ātru.
Tehniskām iemaņām trūkstot, glābj cita, stratēģiska drošība, kuru apzinīgam, kārtīgam cilvēkam, kurš pieradis norunātajā laikā ierasties noteiktā vietā, gan izvēlēties visai grūti – nebraukt. Nebraukt, ja ir kaut mazākās aizdomas, ka ledus šodien par gludu, sniega putra par biezu tavam iemaņu līmenim. Un tava auto stāvoklim. Necerēt, nepaļauties uz tīrītājiem un kaisītājiem – pat Ņujorka mēdz aizsnigt, par Viļaku nerunājot. Piezvanīt, pateikt – es šodien nebūšu. Mēs nebūsim. Šodien nebūsim, nevis NEKAD, kā var sanākt, savas spējas pārvērtējot.
Stratēģija un modrība
Ne tikai no sniegputras un pliksala iespējams izvairīties. Arī braucienus tumsā var mēģināt ierobežot. Pārplānot dzīvi kaut kā citādi, jo februāra statistika nepārprotami liecina – smagu avāriju laiks ir starp plkst. 19 un 7. Vairāk nekā 65 procenti. Ja paskaitām savainotus gājējus un velosipēdistus (šomēnes jau kādi 50), gaišajā laikā cietis tikai katrs desmitais.
Vēl viena interesanta uzskaites ziņa gājēju sakarā. Rīga ar saviem gaismēnu kontrastiem, ar maldīgo pārliecību, ka 50 km/h ir mazs ātrums, nesaredzētu “mazaizsargāto kustības dalībnieku” traumu ziņā februārī ir bīstamāka par laukiem un mazākām pilsētām. Bet auto sadursmēs (savstarpējās vai ar šķēršļiem) skaitļi pretēji. Latgales un Vidzemes ceļi acīmredzot bijuši sliktāki, un galvaspilsētu šajā skumjajā sacensībā tās pārspēj.
Un atvadoties – pat ja nolemsiet pie stūres nesēsties, modrību nezaudējiet. Februāra satiksmes traumu statistikā jau ir pamanījušies iekļūt veseli pieci (četri Rīgā, viens Liepājā) sabiedriskā transporta pasažieri. Nepieturējās, apgāzās, sasitās…
