Dace Vīgante, “Bumbulītis””Zvaigzne ABC”, 2020.
Dace Vīgante, “Bumbulītis””Zvaigzne ABC”, 2020.
Dace Vīgante, “Bumbulītis””Zvaigzne ABC”, 2020.

Dieviešu sarunas un Maskava olimpiādes gadā. Lāsmas Gaitnieces recenzija par Daces Vīgantes īsprozas krājumu “Bumbulītis” 1

Lāsma Gaitniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 142
TV24
“Esam atkal uz sēkļa!” Jānis Ikstens par situāciju valdībā 113
Lasīt citas ziņas

Pūloties gūt pārskatu par jaunākajiem latviešu autoru izdotajiem darbiem un saskatīt kopsakarības, ar patiesu prieku secināms, ka savu atdzimšanu sācis īsprozas žanrs, ko apliecina arī Daces Vīgantes ceturtā iznākusī grāmata.

Eleganti noformēta un neparasti strukturēta – tā, pirmoreiz izšķirstot, būtu raksturojams rakstnieces jaunais stāstu krājums “Bumbulītis”. Mākslinieces Gundegas Dūdumas glezna “Pliante dance” (2020), kas izmantota Vitas Lēnertes veidotajā vāka dizainā, pievelk līdzīgi kā magnēts.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pētot izdevuma satura rādītāju, ne mazāk savdabīgi, brīžam it kā ar noslēpumainības plīvuru aizsegti šķiet pat stāstu nosaukumi. Dažādi laikmeti, dažādas kultūras un mentalitātes. Sākot ar mūsdienu Latviju, tad izmetot slaidu līkumu pa padomju Latvijas ārēm, pēc tam nokļūstot 1980. gada Maskavā, kad Lužņiku stadionā notika vasaras olimpiskās spēles, un visbeidzot attapties mākslinieka darbnīcā – ne vairāk, ne mazāk kā 450. gadā pirms Kristus, persiešu sagrautās Atēnu Akropoles atjaunošanas laikā.

Grāmatas struktūra labi pārdomāta: gan pirmais, gan pēdējais no krājumā iekļautajiem stāstiem nedaudz atklāj rakstnieka arodu, tā garoziņu, kaut, iespējams, šīs nianses spēs uztvert ne visi lasītāji. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīves pieredze, mērķi un prioritātes mēdz atšķirties.

Par titulstāstuizvēlēts darbs “Bumbulītis”, kas ir viens no krājuma spēcīgākajiem stāstiem – lasītājs pat nemanīs, ka jau ir noticējis sižetiskajai līnijai un iejuties darba varoņu ikdienā, viņu problēmās. Rakstniece katru no varoņiem – Emīliju, Leldi, Amandu, Renāru un pārējos – izzīmējusi spilgti un prasmīgi.

Varētu šķist, ka tie būtu cilvēki, ar kuriem jaunībā esam kopā mācījušies, izklaidējušies un varbūt pat sastapušies atkal, taču nu jau pieaugušo dzīvē. Un kur nu bez lišķīgā jautājuma: “Kā tad rīdziniecei klājas?” (17. lpp.), kaut patiesībā tā uzdevējam atbilde ir vienaldzīga.

Stāsta noslēgumā nedaudz saklausāma mūsu mentalitātei raksturīgā māņticība, precīzāk, pārliecība, ka mums tuvie aizgājēji, pat būdami citā realitātē, grūtos brīžos sniegs palīdzību: “Tikai reizēm viņu redzu. Vai arī saucu. Saspiežu bumbulīti auss ļipiņā un saucu. Un tad kaut kā tieku galā. Kā jau visi” (30. lpp.).

Rakstnieces uzmanības lokā nokļuvuši ne vien mūsdienu cilvēki ar savām īpatnībām un vājībām, bet arī Senās Grieķijas dievietes, kuras skulptora Feidija darbnīcā ieinteresēti pārspriež dzīvi (stāsts “Mākslinieka darbnīcā”).

Reklāma
Reklāma

Savdabīgs, pārdomas raisošs ir stāsts “Roņu nogalināšana”. Kāpēc, nu kāpēc sievietēm tik ļoti patīk tēlot un izlikties, lai tikai cilvēki (kaimiņi, kolēģi, svešinieki) nepadomātu kaut ko tādu? Šī mērķa dēļ netiek žēlots ne laiks, ne līdzekļi. Noder it viss, pat perfektu fotogrāfiju ievietošana sociālajos tīklos.

Veidojot paštēlu, nemanāmi saaugam ar pašu izvēlēto masku, līdz melu pasaule kļūst par otru ādu. Nav pat svarīgi, vai sieviete ir liela mēroga slavenība vai vienkāršs cilvēks; demonstrēt savu pašradīto perfekto dzīvi alkst visas. “Ierakstu feisbukā, ka tomēr šaubos par Brižitas Bardo sāpēm, kad viņa raud par noslepkavotajiem roņiem.

No rīta mani piedraugojusi organizācija “Savvaļas dzīvnieku aizstāvji”” (131. lpp.). Iespējams, D. Vīgantes domu gājiens stāsta tapšanas laikā bijis krasi atšķirīgs, taču uzrakstītais mudina izvērtēt, kas dzīvē ir galvenais, un mācīties to nejaukt ar mazsvarīgo. Tā ir vērtīga prasme, taču vai vienmēr realizējama? Līdzīga doma, kaut citādi formulēta, pavīd arī aizkustinošajā stāstā par omīti un nepārtraukto gatavošanos svinībām – “Mūžīgie svētki”.

Rakstnieces valoda ir bagātīga un labskanīga, stāstījums ir raiti plūstošs; tas viegli spēj aizraut. Ieskanas pa kādam slengismam, vienā gadījumā pat rupjībai. Smaidu izraisa vārdu salikumi “noorientējās perestroikas bardakā” un “nodarbojās ar mašīnu dzīšanu” (abi 137. lpp.). Vienīgais recenzentes iebildums ir saistībā ar vārdu “taksis”. Bez konteksta šo vārdu saprotam kā konkrētas suņu šķirnes nosaukumu, taču, ja runājam par transportlīdzekli, ieteicamāk būtu lietot vārdu “taksometrs”.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.