“Es sadegu – nu manim vajag spīdēt” (Aspazija) 0
Manā mūžā Aspazija bijusi vismīļākā, visizcilākā dzejniece. No agras bērnības esmu lasījusi viņas dzeju, apbrīnojusi, jūsmojusi, mācījusies no galvas.
Arī Raini uzskatu par vislielāko, visizcilāko dzejnieku, protams, nenoliedzot arī citu mūsu liriķu daiļrades vērtību. Te vislielākā nozīme bijusi visiem maniem latviešu valodas un literatūras skolotājiem. Viņiem pateicoties, iemīļoju dzeju un pati kļuvu par skolotāju.
Aspazijas dzimšanas dienā 16. martā nesu ziedus dzejniecei. Kur gan citur kā pie Raiņa pieminekļa. Ļoti žēl, ka Rīgas centrā blakus Rainim nav pieminekļa Aspazijai. Varbūt vēl nav par vēlu to radīt? To dzejniece ar savu rosīgo sabiedrisko darbu un daiļradi godam pelnījusi. Uzskatu, ka arī skolas litaratūras programmās Aspazijas dzejai un dramaturģijai būtu ierādāma lielāka vieta.
Liekas, ka šodien skolu jaunatne par maz pazīst Aspazijas atstāto litarāro mantojumu – tās lielās garīgās vērtības, kas sekmē cilvēka personības veidošanos un māca saskatīt mūsu latviešu valodas daiļumu un izteiksmes tēlaini bagātos līdzekļus.
Cik daudzkrāsaini Aspazijas dzejā atspoguļota dzimtenes mīlestība! Ar virsrakstu “Dzimtene” Aspazija radījusi vairākus dzejoļus dažādos dzīves posmos. Mani sevišķi pārsteidz un sajūsmina dzejolis, ko dzejniece radījusi sava mūža novakarē un kas ievietots krājumā “Zem vakara zvaigznes”, kas iznāk 1942. gadā. Kāda tēlaina valoda, cik dziļš dabas vērojums, cik liela dzimtenes mīlestība, cik daiļa dvēsele!
Dzimtene
Tu Skaidrotā –
no visām Skaidrībām,
Tu Dzidrotā –
no visām Dzidrībām,
Tu Zeltītā –
no visām Zeltenēm,
Tu – dzimtene.
Starp visām zvaigznēm,
lielām, mazākām
Tu spīdeklīte.
Starp agru rītu, vēlu vakaru
Tu auseklīte.
Starp visu mežu zaļām
pazarēm
Tu galotnīte.
Starp strautu puķēm
baltām, dzeltenām
Tu zilacīte.
Starp dienvidvēju karstiem pūtieniem
Tu meža šalka.
Starp visu dzīru
dārgiem dzērieniem
Tu bērza malks.
No visiem raibiem,
grezniem audumiem
Tu pelēcīte.
No visiem zīda,
samta šuvumiem
Tu villainīte.
No visām saitēm
stiprāk saistoša,
No visām mīlām,
maigām, kaistošām,
No visām viena – tā ir viņa,
Tu dzimtene –
man māmuliņa.
Lai šodien jo sevišķi apzināmies, ka Aspazijas daiļradei ir mūžīga vērtība. Viņas sarežģītā dzīve un bagātā daiļrade vairāk jāiepazīst kā skolas gaitās, tā visas dzīves ceļos ikvienam latvietim. Mūsu ievērojamās dzejnieces “Mūžības simboli – vienmēr tie paši mirdz: Gaišā saule un siltā sirds.” (“Mūžības simbols”)
Veronika Dorbe-Širina, pensionēta skolotāja
