Gāza ar rungu: «Vecmāmiņ, piedod!» 0
Viļānu pagasta Trūpju ciema Liepukalna māju saimniekiem 86 gadus vecajam Aloizam un 71 gadu vecajai Rasmai 15. februāris izvērtās par vienu no dramatiskākajiem viņu garajā mūžā.
Aloizs pašlaik atrodas slimnīcā ar lauztu degunu, lauztiem diviem pirkstiem un smadzeņu satricinājumu, bet Rasma vairāk uzturas pie attālās kaimiņienes, jo vienai pašai viensētā, kaut gan no tās netālu ir arī citas mājas, uzturēties ir baisi, viņai galvas vidū liela rēta un smadzeņu satricinājums.
Gaidot draugu, sagaida laupītājus
“Civilvīram tieši tajā dienā bija vārdadiena, un viņš gaidīja ciemos draugu. Es pa to laiku aizgāju pie kaimiņiem. Kad atnācu, bija kādi puspieci vakarā. Izrādījās, ka pa šo laiku nebija vis atnācis draugs, bet četri jaunieši, kas stāstījuši, ka izkāpuši no autobusa pačurāt, bet tas aizbraucis ar visām mantām un naudu. Aloizs jau tāds labticīgs, iedevis katram pa pāris latiem, vēl papļāpājis. Atstāstot Rasmai notikušo, Aloizs pēkšņi paskatījies pa logu un iesaucies: “Re, kur manu mašīnu dzen projām!” Vīrs visu mūžu bija nostrādājis par šoferi un, neraugoties uz saviem cienījamajiem gadiem, vēl joprojām brauca ar savu “Audi-80”, stāsta Rasma. Izrādās, kāds no jauniešiem bija ielavījies blakus istabā un sameklējis auto atslēgas. “Izskrēju ārā un sāku skaļi kliegt, rokā turot āmuriņu, ar ko situ vaļā durvju kliņķi, kas bija iestrēdzis. Automašīna sniegā iebuksēja, redzēju vien četrus jauniešus kapucēs aizskrienam un iemetam sniegā atslēgas. Bagāžniekā bija saliktas rezerves riepas, instrumenti. Aloizs bija pārsteigts, ka autiņš vispār ticis iedarbināts, jo pa ziemu viņš nebrauca un akumulators bija izlādējies. Un tad vēl vīrs atcerējās, ka pirms divām nedēļām sveši jaunekļi bija lūguši uz nakti garāžā atstāt motociklu. Tad sapratām, ka tie bijuši tie paši cilvēki, visu smalki izlūkojuši un sagatavojušies.”
Tad atbraucis Aloiza draugs, pasēdējuši, parunājuši un visi nodomājuši, ka zagļi, vienreiz aizbiedēti, atpakaļ jau nenāks. Draugs vēl noteicis: ja kas, tad lai zvanot, un aizbraucis.
“Ap desmitiem vakarā tā kā kāds gar logu nograbinājās. Domāju, kaķis. Tad vēlreiz. Sāku jau meklēt mobilo telefonu un teicu vīram, lai iet skatīties, kas tur ir. Aloizs nepaspēja, jo tika izsists logs un tajā parādījās roka ar pistoli,” turpina Rasma.
Pa nelielo logu ierāpušies trīs maskās tērpti cilvēki. Viens kliedzis: “Starik, atdai kļuči!” (Veci, atdod atslēgas! – latviski). Rasma nesekmīgi mēģinājusi sazvanīt policiju pa 02 un tikai vēlāk sapratusi, kāpēc neviens neatbild, – policiju pa 02 tagad var sazvanīt tikai no stacionāriem telefoniem, bet no mobilajiem – tikai 110 vai 112.
Sirmgalve zvanījusi Aloiza draugam, troksnī nav dzirdējusi, ka viņš atbild, vien iesaukusies, lai steidzīgi brauc šurp, tad kāds no jaunekļiem ar rungu iesitis Rasmai pa galvu un iegrūdis gultā, kur to turējis trešais, mazākais, mīļā balsī sakot: “Vecmāmiņ, piedod!” Pa to laiku Aloizs paspējis paķert nedarbojušos medību bisi no istabas stūra un cīnījies ar jauniešiem, kas situši pa seju.
Viss beidzies ar to, ka saimnieki labprātīgi atdevuši mašīnas atslēgas, maks ar 20 latiem pazudis pats. Tikko saņemtā pensija saglābta. Atbraucis draugs, izsaucis policiju un ātro palīdzību. Policisti devušies laupītajiem pa pēdām un netālu atraduši pamesto auto.
Nesodāmības apziņa brieda
Valsts policijas iecirkņa priekšnieks pulkvežleitnants Igors Trofimovs atklāj, ka 16, 17 un 18 gadus vecie laupītāji, policistiem profesionāli strādājot, aizturēti nākamajā dienā, jo jau bijuši likumsargu uzmanības lokā. Ceturtais, 15 gadus vecais puika, nakts epizodē neesot piedalījies, bet bijis tas, kas rotaļlietu veikalā nopircis pistoli. Fakts, ka uzbrukumā izmantots rotaļu ierocis, nebūs vainu mīkstinošs apstāklis, jo tas izmantots iebiedēšanas nolūkā kā īsts. Par laupīšanu grupā ar ieroci likums paredz cietumsodu no desmit gadiem un vairāk.
Neviens no laupītājiem līdz šim cietumā nav pabijis, bet ar likumu gan konfliktējuši. 16 gadus vecais viļānietis Rinalds (vārds mainīts) par zagšanu veicis 20 stundu sabiedrisko darbu, 17 gadus vecais viļānietis Pēteris (vārds mainīts) – 90 stundas, bet 18 gadus vecais rikavietis Igors (vārds mainīts) turēts aizdomās par vardarbīgu seksuālo tieksmju apmierināšanu ar mazgadīgiem, taču pietrūkuši pierādījumi.
Visi trīs atrodas apcietinājumā un tur līdz tiesai arī paliks, bet 15 gadus vecais līdzbiedrs atzinis vainu, liecinājis un palaists mājās.
Izmeklēšanā pierādījies, ka laupītāju kompānija pēdējā gada laikā veikusi vēl desmit zādzības – lielākoties nelielas čiepšanas no sabiedriski pieejamām vietām, birojiem un pašvaldības telpām. Acīmredzami nesodāmības apziņā tapis vispirms mājas apzagšanas plāns, kas neizdevies, un tad nolēmuši laupīt maskās ar ieroci rokās.
Saskatījušies vardarbību
Visi bandas dalībnieki, izņemot Pēteri, ir no tā sauktajām nelabvēlīgām un trūcīgām ģimenēm. Arī Pētera vecākiem, kas strādājuši pašvaldības simtlatnieku darbos, bet tagad ir bezdarbnieki, neklājas viegli, taču viņi tiek uzskatīti par labu ģimeni.
Rita (vārds mainīts), kurai Pēteris ir vienīgais bērns, nav īpaši runīga, taču atklāj, ka dēls skolā īpaši labi nav mācījies, tāpat arodskolā, taču ļauns nav bijis. Mājās kopā ar draugiem, ar kuriem pastrādājis noziegumu, bieži sēdējuši pie datora un spēlējuši vardarbīgas spēles, skatījušies filmas, kurās plūdušas asinis. Ritai tas neesot paticis, taču neko iebilst neesot varējusi. Puikas pat skaistās vasaras dienās pie datora vai televizora vien sēdējuši. Tāpēc māte notikušajā vaino draugu ietekmi, vardarbīgās filmas un spēles. Ar alkoholu neesot aizrāvušies, narkotikas nelietojuši.
Varbūt sapratīs…
Visi laupītāji bijuši jaunieši, ar kuriem bija iespējams sarunāties, īpaši ar Pēteri, taču – viens ir sarunāties, pavisam kas cits – uzklausīt, saprast, neļauties sliktiem vilinājumiem, rūdīt raksturu, spriež nepilngadīgo lietu inspektore kapteine Dagmāra Viša. Arī pašvaldībām neesot tādu resursu, lai ikdienā kontrolētu ģimenes, kur aug bērni ar tendenci uz likumu pārkāpumiem.
Vai šie jaunieši jau bezcerīgi nostājušies uz noziegumu ceļa? “Neviens nav bezcerīgs. Varbūt sapratīs… Varbūt jau par pirmajām zādzībām vajadzēja piespriest nevis piespiedu darbu, bet kaut vai mēnesi cietumsoda, lai saprastu, kas tas ir. Zinu cilvēkus, kam pieticis ar īsu paviesošanos cietumā, lai atņemtu vēlmi jebkad tur atgriezties.
Bet katra persona jau ir individuāla. Reiz, jau pasen, mocījāmies ar kādu bērnu un bijām ļoti priecīgi, ka viņš sasniedz 14 gadu vecumu un viņu varēja ielikt aiz restēm. Viņam jau bija sakrājušies 40 automobiļu apzagšanas gadījumi. Cietumā viņš zīmēja, kā policisti viņam dzenas pakaļ. Abi vecāki – noziedznieki. Šādām personām gan grūti laboties,” komentē pulkvežleitnants Igors Trofimovs.
