Nevaram pabarot, tikai iedot makšķeri 0
Lai gan sakumā bija plānots, ka Senioru zvanu centrs darbosies tikai astoņus mēnešus, 2019. gada februārī tam apritēs jau trešais darba gads. Katru darba dienu centrā dežurē divi trīs seniori, kuri atbild uz savu vienaudžu tālruņa zvaniem, informējot gan par brīvā laika pavadīšanas iespējām, gan dažādu pašvaldības un valsts iestāžu pakalpojumiem, gan vienkārši uzklausot.
Runā pat stundu
Zvanu centru izveidoja Rīgas domes Labklājības dienests projekta “Būsim aktīvi! Vecāka gadagājuma cilvēku sociālās izolētības mazināšana ar brīvprātīgo darbu Igaunijā, Latvijā un Somijā” īstenošanas laikā
Kopš tā laika interese par brīvprātīgo darbu zvanu centrā nav mazinājusies – cits citu nomainot, patlaban tajā dežurē ap 30 senioru. Katram ir savs tālrunis, katrs zvans un sarunas temats tiek pierakstīts reģistrācijas žurnālā.
Centrā ir dators ar interneta pieslēgumu, saraksti ar dažādu sociālo, veselības aprūpes un citu valsts un pašvaldību iestāžu tālruņu numuriem, dažādu bezmaksas kultūras pasākumu un koncertu kalendārs, kā arī citi noderīgi materiāli.
Taču gadās arī tik sarežģīti jautājumi, ka brīvprātīgie darbinieki lūdz pārzvanīt vēlāk, lai sameklētu atbildes internetā. Reizēm mēdz būt arī tā, ka zvanītāji prasa kādu noteiktu zvanu centra darbinieku un grib parunāties tieši ar viņu.
“Visbiežāk zvanītāji interesējas par koncertiem un valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu. Vecie ļaudis ir ļoti priecīgi, ka var piezvanīt, lai mēs viņiem mazliet piepalīdzētu. Nodiktējam viņiem telefona numurus, pa kuriem viņi var zvanīt, lai uzzinātu, kas viņus interesē.
Daudzi zvanītāji vienkārši grib ar mums parunāties par šīsdienas problēmām, valdību, politiku, to, ka agrāk bijis daudz labāk.
Daži stāsta par saviem bērniem, mazbērniem, sūdzas, ka viņiem nepalīdz. Gadās arī praktiskas problēmas, kuras nevar atrisināt pa tālruni, taču varam vismaz sniegt norādes, ar ko sākt,” stāsta pensionētā grāmatvede un ekonomiste Lonija Briede, kura zvanu centrā darbojas kopš tā pirmsākumiem.
Arī viņas kolēģe Edīte Turka no Vidzemes priekšpilsētas pensionāru biedrības, kura zvanu centrā dežurē jau trešo gadu, pauž gandarījumu, ka var lietderīgi pavadīt savu brīvo laiku, palīdzot citiem.
“Mēs šeit, zvanu centrā, visi esam tādi, kas pieraduši ne tikai uzklausīt, bet arī risināt jautājumus. Protams, zvanītāja vietā neko nenokārtosim, bet vismaz parādīsim virzienu, nākamo soli, kur iet un ko darīt. Jebkurš no mums taču reizēm var būt apjucis, taču pietiek tikai iedot mazu pavedienu, lai problēmu kamols sāktu ritināties. Uzskatu, ka tādēļ arī nepieciešams zvanu centrs,” viņa saka.
Pensionāres novērojušas, ka zvanītāji bieži vien ir vientuļi, veci cilvēki, kuriem ikdienā nav ar ko parunāties. Viens otrs runā ļoti ilgi, bieži atkārtojas, nereti aizmirst, ko īsti gribējis sacīt, taču nevēlas pārtraukt sarunu. Mēdz būt sarunas, kas ilgst pat stundu un ilgāk, taču zvanītāji vienmēr tiek pacietīgi uzklausīti.
Palīdzam citiem ķepuroties
Tāpat kā citi brīvprātīgie, arī Edīte Turka zvanu centrā dežurē divas reizes mēnesī. Viņa atzīst, ka uzklausīt zvanītājus reizēm nav viegli, taču dzīve paliek dzīve – ja tā apmetusi kūleni, vajag spēt dzīvot tālāk, nevis ieslēgties četrās sienās: “Daudziem zvanītājiem piemīt viena izplatīta īpašība – dabiskais slinkums. Ja seniors neatrod iespēju sevi motivēt iziet laukā no mājas, ja viņam ir virkne argumentu, lai to nedarītu, ar viņu sarunāties ir ļoti grūti. Piemēram, tuvojas svētki. Nosaucu vairākus pasākumus, kurus iespējams apmeklēt. Viņš saka – ai, tur es neiešu, tas ir par vēlu, tas otrs – pārāk tālu, bet vēl kāds cits nebūs pa kabatai, jo maza pensija. Visam, ko es piedāvāju, zvanītājs atrod pretargumentu, kādēļ piedāvātais viņam neder.
Reizēm jūtu, ka cilvēkam vienkārši vajag izpaust savas negatīvās emocijas.
Tādā gadījumā cenšos novirzīt viņa domas citā, pozitīvā virzienā. Mēs, zvanu centra darbinieki, arī paši esam seniori un savā dzīvē daudz kam izgājuši cauri, taču mākam ķepuroties. Ar savu pensiju, ar to, cik mums ir. Varam tikai aicināt citus darīt to pašu. Tad ir liels gandarījums, ka sarunas laikā zvanītājs atzīst – patiešām, tur gan es varētu aiziet! Kaut vai uz bibliotēku, lai paņemtu un izlasītu kādu labu grāmatu. “Ai, es pavisam aizmirsu, ka ir arī bibliotēkas!” Gadās arī tā.”
Ne visi zvanītāji ir rīdzinieki. Pirms vēlēšanām bijuši arī tādi kuriozi, ka zvanījuši pensionāri no lauku reģioniem, lai pārmestu Senioru zvanu centra brīvprātīgajiem, ka viņu pagastā nav pieejami priekšvēlēšanu materiāli, lai gan šo jautājumu varētu ļoti vienkārši risināt savā pašvaldībā. Edīte Turka spriež, ka daudzi vecākā gadagājuma cilvēki ir pieraduši pie tā, ka viņiem viss pienākas, ka viss tiks izdarīts viņu vietā, pat neapsverot iespēju, ka vajadzētu pašam rast izeju no situācijas.
Sabiedrībai vajadzīgs darbs
Rita Bauma gandrīz 45 gadus nostrādājusi par personāla daļas darbinieci, pieradusi kontaktēties ar cilvēkiem, uzklausot gan priekus, gan bēdas, tādēļ pēc aiziešanas pensijā asi izjutusi komunikācijas trūkumu un aktīvi meklējusi, ar ko aizpildīt brīvo laiku, piemēram, veicot brīvprātīgo darbu. Par iespēju strādāt Senioru zvanu centrā viņa uzzinājusi kādā Juglas bibliotēkas pasākumā, kurā piedalījušies arī Rīgas domes Labklājības departamenta darbinieki.
“Uzskatu, ka viss, ko mēs darām, sabiedrībai ir ļoti vajadzīgs. Ar priekiem gan dalās retāk, visbiežāk grib runāt par problēmām. Protams, reizēm ir grūti, taču, no otras puses, šis darbs ļoti daudz dod arī man pašai. Uzzinu tādas lietas, par kurām agrāk pat nebiju iedomājusies. Te ir interesanti – katru dienu kaut kas cits. Kamēr nestrādāju zvanu centrā, nezināju tik daudz par to, kas notiek valstī, kādas problēmas ir citiem senioriem. Tagad esmu daudz uzzinājusi un sapratusi.
Tomēr joprojām grūti pieņemt, ka daļai pensionāru jāiztiek ar tik minimāliem līdzekļiem. Skumji!
Taču sacīsim paldies par to, kas mums ir, un nežēlosimies par to, kā nav. To es mēģinu ieteikt tiem, kuri žēlojas par visu – sliktu valdību, dzīvi, laika apstākļiem. Ja tā padomā, mums taču tik daudz ir dots! Sāku uzskaitīt visu labo, un zvanītājam reizēm vairs īsti nav ko teikt. Vienmēr esmu centusies visā saskatīt labo, tādēļ varbūt varu arī citiem dot kaut mazu gaismas stariņu,” viņa domā.
Rīgas domes Labklājības departamenta projektu koordinācijas nodaļas galvenā speciāliste Aija Vecenāne stāsta, ka brīvprātīgie zvanu centra darbinieki tiek visādā veidā atbalstīti, piemēram, organizējot viņiem nodarbības, lekcijas, sarūpējot ielūgumus uz koncertiem. Daudzi seniori pa šiem gadiem ir sadraudzējušies un bieži vien strādā vienā maiņā.
Starp citu, par Latvijas Senioru zvanu centra darbību ieinteresējušies arī citās valstīs. Februāra beigās mūsu valstī ieradīsies Polijas pārstāvji, lai pavērotu zvanu centra darbību, uzzinātu, kā tas veidots, pārņemtu mūsu pieredzi un vairākās pilsētās izveidotu līdzīgus senioru zvanu centrus.
