Apstulbuši bija pat tiesneši. Igors Vihrovs – vingrotājs, kurš sajūsmināja visu Latviju 3
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tieši pirms 20 gadiem agrā svētdienas rītā jeb precīzāk plkst. 6.55 pēc Latvijas laika Austrālijas pilsētā Sidnejā, kur tobrīd norisinājās 27. vasaras olimpiskās spēles, tika atvērta jauna lapaspuse Latvijas sporta vēsturē. 22 gadus vecais vingrotājs Igors Vihrovs kļuva par pirmo neatkarīgās Latvijas olimpisko čempionu.
Pirmo reizi olimpiskajās spēlēs apbalvošanas ceremonijā skanēja “Dievs, svētī Latviju”, kas izskanēja mērogos ļoti lielā arēnā ar nosaukumu “SuperDome”, kur norisinājās vingrotāju sacīkstes.
Par spīti traumai
Igors Vihrovs, kurš ar vingrošanu sāka nodarboties septiņu gadu vecumā, gāja uz medaļu. Viņš bija viens no tiem, par kuru piesardzīgi teica, ka Sidnejā var izcīnīt medaļu. Pirms tam gan bija, kā Igors saka, ne politiska, bet funkcionāru ņemšanās, jo Latvijai bija tikai viena kvota vingrošanas sacensībās, bet sākumā viņš nebija favorīts, lai to iegūtu. Galu galā tika lemts, ka uz Sidneju brauks Vihrovs.
To, ka tieši Igors izcīnīs Latvijai pirmo olimpisko zeltu, negaidīja neviens.
Finālsacensībās Vihrovs iekļuva ar ceturto labāko rezultātu, kas deva cerības, ka godalga ir iespējama. Pirms tam Latvijai Sidnejā jau bija Vsevoloda Zeļonija bronza džudo, piecas dienas vēlāk Aigars Fadejevs izcīnīja sudrabu 50 km soļošanā, bet pa vidu bija Vihrova triumfs. Par spīti tam, ka vingrotājam bija nopietnas problēmas ar veselību (iekaisusi kājas kaulu plēve).
Finālā, kurā startēja astoņi labākie, sākums gan bija graujošs – galvenais favorīts Aleksejs Ņemovs (tobrīd jau divkārtējs olimpiskais čempions) sasniedza ļoti augstvērtīgu rezultātu (9,800), bulgārs Jordans Jovčevs iespēja nedaudz mazāk (9,787), bet ķīnietis Vei Jaņs atpalika vēl nedaudz (9,750).
Vihrovam kvalifikācijā bija vēl mazāk (9,665) un šķita, ka medaļa ies secen, taču rīdzinieks parādīja savu dzīves labāko “priekšnesumu”, izpildot perfektas piezemēšanās, arī vienu no lēcieniem, ko neviens līdz šim nebija veicis.
Apstulbuši bija pat tiesneši, kuri saprotot, ka uzvaru izcīnījis Latvijas sportists, kavējās izziņot rezultātu, tā vietā zvanot galvenajam tiesnesim.
Vingrojums bija tik pārliecinošs, ka uzvaru Vihrovam nevarēja atņemt pat aizkulišu cīņas – atzīme 9,812 punkti un pelnīta uzvara.
Igors Vihrovs: “Atmiņas ir tikai labākās, lai gan viegli nebija. Ko tādu neviens sportists neaizmirsīs (smejas). Tas bija mans labākais sniegums karjerā, tas gan. Bet, no otras puses, es atceros, ka ceļš uz medaļu nebija viegls. Bija diezgan lielas barjeras – traumas, sporta funkcionāru ņemšanās. Nebija tā, ka es uzreiz tiku pie ceļazīmes uz Sidneju.
Kad deva iespēju man, bija daudz runu, vai patiešām pareizo aizsūtām uz Sidneju?
Olimpiskajās spēlēs es praktiski biju viens, tikai Igors Vihrovs, neskaitot dakterus, kas man milzīgi palīdzēja. Treneris (Arturs Micekvičs)? Negribu teikt neko, bet biju viens. Spiediens man bija no visām pusēm, un tas nemaz neskāra sportu. Es biju koncentrējies. Jau tikšana finālā man bija milzu panākums, bet tad sāku domāt par sudrabu vai bronzu, jo neapstrīdams favorīts bija Ņemovs. Tur pat nebija daudz variantu – Ņemovs paņems zeltu bez nekādiem jautājumiem.
Labi, bet ko domāji pirms iziešanas uz paklāja?
Par to, vai viss ir kārtībā ar veselību. Jo veselu nedēļu ārsti ar mani strādāja, lai es varētu lēkt ar visu spēku. Nedēļu pirms tam uzturēju tikai savu fizisko formu, bet netaisīju lēcienus un tehnisko pusi. Jo varēju satraumēt kāju vēl vairāk. Tāpēc atteicos no daudzcīņas fināla, kur es tiku starp 36 labākajiem. Tur man būtu jāveic seši vingrojumi, arī jāizpilda atbalsta lēciens, kas būtu smagi kājai.
Pie sevis izlēmu, ka labākajā gadījumā daudzcīņā paliktu 12.–15. vietā, bet, ja traumētu kāju, tad vairs nevarētu startēt finālā brīvajās kustībās. Izlēmu koncentrēties tikai uz individuālajām sacensībām brīvajās kustībās.
Pēc tam dzirdēju negatīvas lietas, ko tad esmu tur aizbraucis, ja nevaru startēt daudzcīņā. Tas man vairāk lika koncentrēties, un tas izrādījās pareizs lēmums.
Jā, konkurenti pirms manis saņēma vismaz 9,700 un vairāk, lai gan līdz tam lielajās sacensībās es reti biju saņēmis tādu atzīmi. Tomēr olimpiskajās sacensībās tiesneši salīdzina skrupulozāk. Jā, pēc mana vingrojuma viens tiesnesis zvanīja kādam tur augšā. Man tobrīd nebija pārliecības, ka ir medaļa, lai gan pats zināju, ka esmu visu izdarījis.
Ļoti labi visu izdarījis, jo to varēja saprast pēc skatītāju ovācijām, jo viņi arī novērtēja, ka esmu labākais. Tad man bija doma, ka ir medaļa, bet sekoja tiesnešu pauze, un man galvā bija dažādas domas.
Vai tiešām viena desmitdaļa izšķirs visu un palikšu aiz goda pjedestāla? Tas bija nepatīkams brīdis.
Tomēr sekoja tavs neaizmirstamais lēciens, ieraugot rezultātu.
Tā bija pirmā emocija. Tur sanāca interesanti, jo man blakus bija Ņemovs, galvenais favorīts un tā brīža līderis, bet mana rezultāta paziņošanas brīdī viņš pietupās, es pēc brīža palēcos. Tur sanāca lieliska fotogrāfija, lieliska tā brīža momenta iemūžināšana. Viņu pārspēt nebija viegli.
Kādas sajūtas bija pēc tam? Lasīju, ka ilgi nevarēji apjēgt, ko esi paveicis?
Nē, es tā varbūt teicu, jo tajā brīdī biju pilnīgi iztukšots. Šausmīgs nogurums. Austrālijā biju veselu mēnesi, sacensību gaidīšana, problēmas ar treneri, tad veselības problēmas
. Emocijas mēneša laikā bija ļoti lielas. Kad tas beidzās, organisms izelpoja un pateica – pietiek. Varbūt tāpēc pēc uzvaras teicu, ka nezinu, kas noticis.
Pa vidu bija vēl pārdzīvojumi, jo pēc manas uzvaras paziņoja, ka viens cits Latvijas komandas pārstāvis iekritis dopinga kontrolē. Komanda pārdzīvoja. Atceros, ka apbalvošanas ceremonijā knapi stāvēju kājās un domāju, lai viss ātrāk beidzas. Pēc tam kad izgulējos, tad gan viss sākās. Zvani, sveicieni, super bija.
Kā tevi sagaidīja mājās?
Arī ļoti jautri.
Lidostā uzzināju, ka man ir tik daudz treneru un cilvēku, kuri man palīdzējuši, bet es 80% no viņiem nemaz nepazinu.
Tālāk tas pats. Bija cilvēki, kas teica, ka palīdzējuši, bet es par to nekad nezināju un nejutu. Es esmu cilvēks, kurš ilgi klusē, bet pēc tam mani nevar apstādināt. Sākumā skatījos, kas notiek, bet pēc tam no tiem cilvēkiem, kuri nav mana ceļa gājēji un nesaprot manu domu gājienu, atteicos.
Protams, par to saņēmu pretī, ka esmu saķēris zvaigžņu slimību. Bet tā ir to cilvēku problēma. Es zinu, kā tas ir sportistam, kurš no rīta līdz vakaram ir nodarbojies ar savu sporta veidu, mācījies skolā, bet pēc panākumiem sākas sabiedriskā dzīve. Tas ir pavisam kas cits, bet ar to labi tiku galā.
Kad beidzi karjeru?
Bija problēmas ar veselību. Jau pēc Sidnejas bija operācija, ar kolēģi Jevgeņiju Saproņenko vēl startējām Atēnās, tur Jevgeņijs izcīnīja sudrabu. Pēc Atēnām vēl viena operācija, pēdējo reizi startēju 2006. gadā Latvijas izlases rindās. Rezultāta vairs nebija, liku punktu. Pēc tam ar Saproņenko uztaisījām Starptautisko vingrošanas skolu (IGYM), un tur joprojām darbojos.
Tava meita Elīna arī sasniegusi labus rezultātus vingrošanā?
Strādājam. Ir arī rezultāti, gan Pasaules kausos, gan Eiropas čempionātā. Virzāmies tālāk, ceru, ka izdosies, lai gan ar lielajām valstīm konkurēt ir ļoti grūti.
Viņiem ir lielāks sportistu skaits, labāks finansējums, līdz ar to lielāks atbalsts starptautiskajās sacensībās.
Vingrošanas sportā tā ir problēma, jo no mazām valstīm individuāli starptautiskajā līmenī kļūst grūtāk. Bet Elīna, ja turpinās progresēt, redzu, ka ir iespēja. Jaunākā meita Mila sāka nodarboties ar vispārējo vingrošanu, bet tas viņu vispār neinteresēja. Pēc tam viņa izrādīja interesi par tenisu, pamēģinājām, un tagad ar lielu aizrautību ar to nodarbojas.
Kā klājas tavai vecmāmiņai Ludmilai, kura pirms 35 gadiem tevi pirmo reizi aizveda uz vingrošanu?
Viņai viss kārtībā. Jau pāri 80 gadiem, bet joprojām tur roku uz pulsa par mani un to, ko darām visi kopā. Neļauj mums atslābināties. Tāpat liels paldies manai sievai Innai, kas viemēr bijusi man klāt. Apprēcējāmies 1999. gadā. Ģimene ir mana stiprā pils.
Igors Vihrovs
Dzimis 1978. gada 6. jūnijā
Absolvējis Rīgas 30. vidusskolu un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju
Bijušais vingrotājs – pirmais neatkarīgās Latvijas olimpiskais čempions
Divu olimpisko spēļu dalībnieks. Labākie sasniegumi – 2000. gadā Sidnejā 1. vieta brīvajās kustībās, 2004. gadā Atēnās 13. vieta atbalsta lēcienā
Pasaules čempionāta bronzas medaļnieks brīvajās kustībās (2001), Eiropas čempionāta bronzas medaļnieks brīvajās kustībās (2000), medaļas Pasaules kausa finālsacensībās un studentu Universiādē (2001), daudzkārtējs Latvijas čempions
Strādā par vingrošanas treneri “IGYM Latvia” klubu tīklā, kas nodarbojas ar vispārattīstošās vingrošanas programmām bērniem un pieaugušajiem
Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) individuālais loceklis
Sieva Inna, divu meitu – Elīnas (18) un Milas (9) tēvs
2002. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
