Valmiera. Svētku diena – pirmizrāde! 4
Uz Teātra fakultāti režisori nāca kā uz tirgu, skatījās, kā spēlējam, un tad mūs, kā sacīt jāsaka, ņēma. Valmieras drāmas teātra galvenais režisors Pēteris Lūcis, kā mani pirmoreiz ieraudzīja, tā aicināja uz savu teātri. Toreiz Valmierā strādāja arī Oļģerts Kroders. Tā es tiku Valmierā, bet man nebija sirdssāpes, ka nepaliku Rīgā, jo es gribēju spēlēt teātri.
Man ārkārtīgi patika atmosfēra, kāda valdīja starp kolēģiem. Vecākie tolaik bija – Jānis Zariņš, Ņina Leimane, Roberts Zēbergs, Ināra Ieviņa… Un jaunākie – Agris Māsēns, Rihards Rudāks, Skaidrīte Putniņa, Velta Straume… Tas bija ārkārtīgi skaists laiks – idejas apsēsti aktieri un dulnais, trakais Kroders un Māra Ķimele, un Pēteris Lūcis ar savu veco standartu. Visi vārījāmies par mākslu, ap mākslu. Bija lielie slavenie bohēmu vakari, bet tajos nekad nerunāja – cik tev naudas un kurā haltūrā, kurā seriālā spēlē… nekas tamlīdzīgs. Visi bija virzīti uz virsotni, kādam teātrim jābūt. Bija skaista parādība – pirmizrādēs visi, arī tie, kuriem nav jāspēlē, pucējās kā uz svētkiem un gāja skatīties, un dāvināt kolēģiem ziedus. Un arī pirmizrādes aktieri pēc izrādes bija svētku kleitās un uzvalkos. Pēteris Lūcis bija uzpucējies, šlipsi uzsējis. Svētku diena teātrī – pirmizrāde! Kā mēs varam nākt, kā pagadās? Tas nav iespējams!
Uzreiz bija lielas lomas – Ludmila Pētera Lūča iestudējumā “Sevi meklējot” par latviešu aktrises Ludmilas Špilbergas jaunību, kura sāka spēlēt Valmieras teātrī un nolēma braukt uz Rīgu meklēt savu laimi un atbalstu. Ģertrūde Oļģerta Krodera iestudētajā “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi”.
Lovīsa Pētera Lūča iestudējumā “Niskavuori saimnieces jaunība”. Man bija ļoti skaista Mairas loma Gunāra Priedes “Udmurtijas vijolītē” pie režisora Edmunda Freiberga.
