Ja Mārtiņos zosis iet pa ledu, tad Ziemassvētkos bradās pa… Mārtiņdienas ticējumi un paražas 0
Agrāk pēc laikapstākļiem Mārtiņos noteica, kāds laiks gaidāms turpmāk.
Kāds laiks Mārtiņdienā, tāds arī Ziemassvētkos.
Ja Mārtiņos zoss iet pa ledu, tad Ziemassvētkos būs dubļi. (Pilnīgi pretējs iepriekšējam ticējumam.)
Ja ap Mārtiņiem sauss un salts, tad ziemas salnas nav pastāvīgas.
Apmācies laiks ap Mārtiņiem atnes stipras salnas janvārī.
Ja ap Mārtiņiem daudz sniega, izdosies labi rudzi, ja pēc Mārtiņiem, tad labs vasarājs.
Mārtiņdienā jāievēro arī daudzas latviešu paražas.
Saimniekam Mārtiņu vakarā jāpaņem gailis, jāiet uz zirgu kūti, tur jānokauj un asinis jātecina silē, lai zirgiem nebūtu nekādas kaites.
Tāpat saimniecei jāņem vista, kūtī jāapiet “pa saulei” visām govīm apkārt un pie pēdējās govs vista jānokauj. Vistas asinis jātecina silē. Jāizrauj trīs spalvas un jāapsvilina pie sveces, ko kāds no mājiniekiem tur rokā, pēc kam jāapsvilina arī pati vista un jāper pa kārtai ap katras govs ragiem, lai govīm klātos labi un tās dotu daudz piena.
Devu, devu Mārtiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu vistu kankarkainu
Ar visiem nadziņiem.
Mārtiņu vakarā zīlē, kas līdz nākamajiem Mārtiņiem apprecēsies.
Meitas iet aitu kūtī pa tumsu aitas ķert. Ja noķer aunu, tad līdz nākošiem Mārtiņiem noķers arī vīru. Ja pagadās aita, tad vēl gadiņš jāgaida meitās.
Meitas iet arī pagalmā un met pār plecu atpakaļ tupeli. Ja tupele nokrīt ar purnu pret durvīm, tad nākošu gadu vēl neizdosies pie vīra sānus sasildīt. Bet ja tupele nokrīt ar papēdi pret durvīm, tad Mārtiņam — lai viņam par to veselība — jau kāds padomā un nu ar steigu vien jāsteidzas pūru pielocīt.
Puiši atkal sameklē tikko vērptu diegu un ar to apmēra savu augumu. Pēc tam nemanot apmēra arī izredzēto meitu un diegu noslēpj meitas spilvenā. Ja tas izdodas, tad meita vairs nekur nespruks.
Bet tiem, kas palikuši mājās, jāievēro, ka Mārtiņu vakarā nedrīkst mājas suņus vārdā saukt un tie kaut kur jāiesloga, lai nerej, šajā vakarā pie galda nāk mieloties gariņi (veļi). Paēduši tie neredzami staigā pa pagalmu. Ja suņi sāk riet un gariņus aizbaida, tad nākamā gadā ne sētā, ne laukā nav nekādas svētības.
Ticējumi un paražas ņemtas no izdevumiem “Latvijas Kareivis” (1935, nr. 257) un “Daugavas Vēstnesis” (1941, nr. 34).
