Bez diploma, darba un izbijis slepkava!? Vai tiešām jebkurš var kandidēt Saeimas vēlēšanās, skaidro advokāts
0
Tuvojas viens no svarīgākajiem šī gada notikumiem – Saeimas vēlēšanas. Tas ir laiks, kad vara nonāk sabiedrības rokās, izvēloties politiķus, kuri nākamos četrus gadus pildīs (vai vismaz centīsies pildīt) vēlētājiem dotos solījumus.
LA.LV jau ziņojām, ka uz 15. Saeimu kandidē 24 bezdarbnieki no 12 sarakstiem. Tas, kam izvēlamies atdot savu balsi, ir katra paša rokās, bet ir svarīgi apzināties, par ko balsosim, jo valsts ir noteikusi tikai minimālas prasības kandidēšanai Saeimas vēlēšanās. Vai uz Saeimu var kandidēt pat personas ar pamatizglītību, alimentu nemaksātāji un izbijuši noziedznieki? Par to sīkāk stāsta zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns.
Tautas spogulis vai profesionāļu klubs?
“Patiesībā šis jautājums skar demokrātijas pašus pamatus – vai parlamentam ir jābūt tautas spogulim vai profesionāļu klubam?
Latvijas Republikas Satversmes pieeja ir ļoti liberāla. Par Saeimas deputātu var kandidēt jebkurš Latvijas pilsonis, kurš vēlēšanu dienā ir sasniedzis 21 gada vecumu un kuram likums neparedz konkrētus ierobežojumus.
Savukārt, Saeimas vēlēšanu likuma 5.pants uzskaita tos gadījumus, kad persona nevar pieteikties vēlēšanām un attiecīgi tikt ievēlēta Saeimā. Pantā ir minēti septiņi punkti, kas kandidēšanu un ievēlēšanu izslēdz.
Piemēram, agrāk daudz diskusiju un karstu debašu un sekojošu izvērtēšanu bija par liegumu kandidēt bijušajām Valsts drošības komitejas amatpersonām, šobrīd aktuālāka no piemērošanas viedokļa, šķiet, ir norma, kas liedz kandidēt personām, kas sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, izņemot, ja šāda persona ir reabilitēta vai sodāmība ir dzēsta vai noņemta. Precīzāka statistika noteikti ir Centrālās vēlēšanu komisijas rīcībā.
Mūsu likumdevējs apzināti nav noteicis prasību par augstāko vai pat vidējo izglītību, nav noteicis ienākumu līmeni, mantisko stāvokli vai profesionālo pieredzi.
Tas nozīmē, ka bezdarbnieks pats par sevi nav mazāk tiesīgs kandidēt nekā profesors, uzņēmējs vai advokāts.
Demokrātiskā valstī cilvēka nodarbošanās nav kritērijs viņa politiskajām tiesībām.
Tomēr sabiedrībā regulāri rodas jautājumi par citiem gadījumiem – vai var kandidēt cilvēks tikai ar pamatizglītību, lieliem parādiem, deklarētu dzīvesvietu ārvalstīs vai pat tāds, kurš iepriekš izdarījis smagu noziedzīgu nodarījumu.
Te jānodala divas lietas – morālais vērtējums un juridiskais vērtējums.
No juridiskā viedokļa valsts nedrīkst cilvēkam liegt kandidēt tikai tādēļ, ka sabiedrībai viņš nepatīk vai viņa biogrāfija rada neuzticību.
Pretējā gadījumā katra valdība varētu sākt noteikt, kuri cilvēki ir “pietiekami labi”, lai kandidētu vēlēšanās. Tas būtu ļoti bīstams precedents demokrātijai.
Manuprāt, jebkura veida ierobežojumiem ir jābūt cik vien iespējams mazākiem.
Tieši vēlētājs ir tas filtrs, kurš izvērtē ne tikai juridisko atbilstību, bet arī reputāciju, kompetenci un morālās īpašības. Atsevišķām sabiedrības grupām var pat kardināli atšķirties viedoklis par vienu vai otru kandidātu un tas ir pilnīgi normāli.
Sabiedrībai ir tiesības izvēlēties tādu savu interešu pārstāvi kādu tā vēlas, pat ja tas var nepatikt kādai no sabiedrības grupām. To arī sauc par demokrātiju.
Labs salīdzinājums ir autovadītāja apliecība. Lai piedalītos ceļu satiksmē, pietiek izpildīt minimālās prasības. Taču tas vēl nenozīmē, ka cilvēks automātiski ir labs rallija pilots. Arī politikā likums nosaka minimālo slieksņi, bet uzticību amatam piešķir sabiedrība.
Tāpēc, manuprāt, diskusijai nevajadzētu būt par to, vai bezdarbnieks, uzturlīdzekļu nemaksātājs vai huligāns drīkst kandidēt un kļūt par Saeimas deputātu. Daudz svarīgāks jautājums ir, vai vēlētājiem ir pietiekami daudz informācijas, lai viņi varētu izvērtēt kandidāta kompetenci, reputāciju un iepriekšējo darbību. Ja tas viss ir un vēlētājs ir izdarījis apzinātu izvēli, tad tāda ir bijusi “tautas griba”.
Demokrātijā galvenais filtrs nav Centrālā vēlēšanu komisija vai likums. Galvenais filtrs ir informēts vēlētājs. Un tas vienmēr ir daudz drošāks un demokrātijas pamatprincipiem atbilstošāks mehānisms nekā valsts mēģinājums iepriekš atlasīt, kuri cilvēki ir “pietiekami labi” politikai.”
