Pēdējā izrāde – Stokholmā 0
Blomes amatierteātris pagājušopiektdien “Austras grāmatu” rādīja Stokholmā somu luterāņu baznīcā – vietā, kur uz dievkalpojumiem parasti pulcējas Zviedrijas latvieši. Ārā lija lietus, iekšā – skatītāju asaras.
Baznīca nebija neparasta vieta spēlēšanai, jo arī Latvijā divas no daudzajām izrādēm bija notikušas dievnamos – Limbažu baznīcā un Rīgas Brīvdabas muzejā esošajā baznīcā.
Tā bija pēdējā izrāde. Gita Skadiņa atzīst, ka daudzi viņai sacījuši – “Austras grāmatu” vajadzētu spēlēt arī turpmāk. Bet – viena lieta, ka galvenās lomas tēlotāja Ieviņa izaugusi, otra – ir bezgala smagi to spēlēt, aktieriem tā ir sirds plosīšana.
Pārsla Jansone piebilst, ka, tāpat kā Gitas pieminētajam Līcīšu puisim vecmāmiņa nebija iepriekš stāstījusi savas atmiņas, arī daudzi citi deportētie tuviniekiem nestāstīja par Sibīrijā pārdzīvoto: “Tie apstākļi bija tik necilvēcīgi, ka gribētos, lai to nav viņu dzīvē bijis. Austras Jurgenas grāmata bija pirmā un izrāde bija pirmā, kas mums šeit palīdzēja saprast: ir jāizstāsta. Tā bija šo cilvēku ļoti liela uzdrīkstēšanās. Jo ir jau pagājuši 75 gadi. Pēc visa tā, ko šie cilvēki ir pārdzīvojuši, redzam viņu sirds un prāta gaišumu, redzam, kā viņi par Latviju stāsta – svētu un skaistu. Tas mums dod visu – ticību, patriotisko audzināšanu, spēju domāt, secināt, pieņemt lēmumus.”
