– Tātad paliekat pie tā, ka lieta bija “pasūtīta politiska izrēķināšanās”. 15
– Tieši tā. Šķetinot tā laika notikumu gaitu, katram kļūs skaidrs, kas un kā tika inscenēts, lai novāktu Krisbergu no politiskās skatuves. Atklāti sakot, bija divu spēku sadursme. Diemžēl es biju zaudētājs.
– Par kuriem diviem spēkiem jūs runājat?
– Runa ir par tiem, kas gribēja būt pie siles, un par tiem, kas gribēja strādāt Latvijas tautas labā. Šajā sadursmē tauta zaudēja. Diemžēl redzam, ka arī tagad saduras divi spēki – tikai par tautu vairs nedomā neviens no tiem. Vecais grupējums turas cieši pie pozīcijām, jaunais – grib iekarot sili. Cīņa turpinās, taču nevis par tautas labklājību, bet par personīgajām interesēm. Mazāk spēcīgie nonāk kriminālatbildības priekšā, spēcīgie un visiem vajadzīgie – tie tiek rotēti.
– Kāpēc tad beigu beigās samierinājāties ar notiesājošu spriedumu, bet nevērsāties Eiropas Cilvēktiesību tiesā?
– Man to daudzi ir jautājuši, kāpēc tā nerīkojos. Jūs smiesieties, bet tāpēc, ka mīlu savu valsti. Un sūdzēties pašam par savu valsti?! Jūs iesiet prasīt tiesā pret savu tēvu?
– Kas var būt lielāks mīlestības apliecinājums pret savu valsti kā gādāt par tiesiskumu tajā? Zinot jūsu jurista iemaņas, patiešām nav izprotams, kāpēc tomēr neaizstāvējāties līdz galam.
– Šodien es to būtu darījis… Vajadzēja varbūt arī cīnīties, bet man, atklāti sakot, bija neērti. Kā tas izskatītos – deputāts Krisbergs sūdzas par savu valsti Strasbūrā. Es negribēju tādu gājienu. Varu būt arī atklāts – tobrīd mans profesionālo zināšanu līmenis varbūt nebija tik spēcīgs, lai labi sagatavotu prasību Strasbūras tiesai.
