Vai agresīvs suns nododams adopcijai? 3
Šobrīd atkal sociālajos tīklos sacelta ažiotāža: patversme, ja saimnieks neatradīsies, iemidzinās agresīvu suni. Un samazgas atkal pār patversmi sāk gāzties: “slepkavas”, “sunim tādam, lai kurš katrs nevar pieiet klāt, arī jābūt – nedrīkst tādu suni eitanizēt”, “suns nav vainīgs”…
Suns tiešām nav vainīgs. Arī patversme nav vainīga, ka dzīvnieka, kuru atveda policija, īpašnieki miera vējos turpina dzīvot, par savu nu jau trīs nedēļas pazudušo suni neliekoties ne zinis. Meklējot īpašnieku, apzināti tika pierakstīts par iespējamo eitanāziju, cerot: tas liks saimnieka sirdij sažņaugties, pasteigties suni glābt. Pirmkārt jau glābt no mokām, ko dzīvnieks cieš patversmē – tāpēc jau viņš uzvedas neadekvāti, ka patversmes vide viņā raisa šausmas. Krimuldas pusē ļaudis sarosījās: informēja par kaimiņmājās redzētiem līdzīgiem suņiem, vienās rējējs izrādījās pazudis.
Ģimene atsteidza uz patversmi, bet – ne viņu pazudušais draugs.
Skaistulis viennozīmīgi nav ilgstoši klaiņojis – brangs (būs vairāk kā 50 kg), kažoks spīd un laistās, sauso barību ēd negribīgi, bet gaļiņu labprāt paņems. Un pēc mirkļa zobus atņirgs… Trīs nedēļu laikā sunim esam pielabinājušies tiktāl, ka divi patversmes darbinieki, kājām bailēs trīcot, tomēr jau spēj rējēju izvest pastaigās. Taču par savstarpēju uzticību šis stāsts vēl nav. Laiks rādīs…
