Maksis Lazersons paredzēja Latvijas okupāciju 19
Latvijas Republikā starpkaru periodā vienu no lielākajām nacionālajām minoritātēm veidoja ebreji, kuri Latvijas teritorijā dzīvoja jau kopš 16. – 17. gadsimta. Līdz 1934. gadam visas Latvijas nacionālās grupas ne tikai aktīvi attīstīja izglītības, sabiedrisko un kultūras darbību, bet arī piedalījās valsts politiskajā dzīvē, turklāt ebreji un vācieši šajā ziņā bija visaktīvākie, pateicoties augstajam izglītības līmenim, kā arī vēsturiskajām tradīcijām. Attiecības starp minoritātēm un pamatnāciju bija samērā labas, kaut arī pastāvēja visām Centrāleiropas un Austrumeiropas zemēm raksturīgais nacionālisma, ksenofobijas, kā arī minoritāšu lomā nokļuvušo lielo tautu grupu neapmierinātības izpausmes. Tomēr kopumā ļoti ievērojama Latvijas minoritāšu pārstāvju daļa valsts iznīcināšanas laikā 1940. gadā bija Latvijas patrioti un, nezaudējot savu nacionālo pašapziņu, viennozīmīgi asociēja sevi gan ar savu tautu, gan Latvijas valsti. Un tādi ievērojamā skaitā bija arī ebreju vidū, turklāt starp viņiem bija vairāki, kuri iepriekš nonākuši zināmā konfliktā ar Latvijas valsts iekārtu un nacionāli radikāli noskaņoto sabiedrības daļu.
Viens no ievērojamākajiem Latvijas ebreju politiskajiem darbiniekiem parlamentārisma posmā, kā arī ievērojams starptautiskās ebreju kustības dalībnieks Eiropā un visā pasaulē bija Maksis Lazersons. Viņam 1940. gadā bija drosme, prāts un iespēja pirmajam un vienīgajam atklāti brīdināt par Padomju Savienības iecerēto Baltijas valstu okupāciju (turklāt viņš to izdarīja ne vietējā, bet daudz plašākā mērogā). Šodien mēs to esam pilnībā aizmirsuši.
