Foto – Shutterstock

Dzīve kara draudu viļņos: ko nodara ilgtermiņa trauksme un kā to pārvarēt? 12

Karš Ukrainā un Krievijas draudi Baltijas valstīm – cik reizes dienā mēs par to domājam un runājam, redzam televīzijā, klausāmies pa radio? Dzirdam jau arī solījumus sargāt un palīdzēt. Tomēr skaidrs ir vienīgi tas, ka Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Ko cilvēkiem nodara ilgtermiņa kolektīva trauksme? Kā to pārvarēt? Vai tas ir mūsu katra spēkos? Jautājumi antropologam, neiroloģei, mācītājam un dziedniekam.

“Latvija pirmā vietā” tiks pāri 5% barjerai rūkdami! Kovida afēra tiks izmeklēta un – ticiet man! – kāds tiks iesēdināts!” – Līcīša feļetons 30
Ja elektrības biržas cena šodien sasniedz rekordu, patērētājiem jāpārkārto dienas darbi 23
“Vislabākais ir sasist jau izejas pozīcijā.” Slaidiņš par to, kas notiks, ja baltkrievi šķērsos Ukrainas robežu
Lasīt citas ziņas

“Es esmu atbildīgs par savu veselību”

Šāds moto rakstīts neiroloģes Sandras Vestermanes mājas lapā. Un varbūt patiešām – ja nevadām valsti, nepiedalāmies starpvalstu pārrunās un nedienam bruņotajos spēkos, jāpievēršas miera saglabāšanai sevī.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Nevar nodoties kara gaidīšanai, jādzīvo ar apziņu – mani, mūs tas neskars. Ar domām piesaistām. Ja bail no vēža, ir liela varbūtība, ka cilvēks ar vēzi arī saslims. Ja katru dienu kolektīvi domājam par karu, tā ir ļoti liela enerģija. Svarīgi ir pārvarēt bailes.

Sandra Vestermane skaidro, ka draudu stresam visvairāk pakļauti cilvēki ar kara pieredzi un tie, kuriem šodien jārūpējas par ģimeni. Paaudzei, kam ir atmiņas par karu, tagad ir daudz brīva laika un iespēja piebāzt galvu ar negatīvo masu mediju informāciju. Ģimenes apgādniekiem, par laimi, ir citas rūpes un raizes, tām arī jāpievēršas. Sagatavoties karam mēs nevaram. Un jāpaļaujas, ka tie, kuri atbild par mieru un drošību, būs uzdevumu augstumos. Ja kritizēsim kādu politiķi, labāk nekļūs, tikai uzkurbulēsim negatīvās emocijas. Pievēršamies savai dzīvei! Vai ar bērnu parunāji, vai vīru, sievu samīļoji?

Ja ilgu laiku dzīvo negatīvā stresā (īpaši, ja cilvēkam ir kara un draudu pieredze, pat ļoti senas atmiņas), ar laiku tas var izpausties somatiskos simptomos. Pirmais cieš miegs, cilvēks nevar aizmigt, asinsspiediens lēkā it kā bez iemesla. Kurš ārsts gan teiks – jums ir paaugstināts asinsspiediens tāpēc, ka jūs raizējaties par karu? Ilgstošai trauksmei var pievienoties depresijas simptomi – neko negribas darīt, šķiet, nekam nav jēgas, pārņem bezcerība. Pensijas vecuma cilvēkam, kurš nekur nestrādā, depresija izpaužas tikai viņa paša sliktajā garastāvoklī – samazinās ēstgriba, saasinās hroniskās slimības. Bet jauns cilvēks, kuram jāuztur ģimene, depresijas dēļ var kļūt darba nespējīgs tāpēc, ka jūtas fiziski slikti – var saasināties arī hroniskas slimības vai rasties jaunas, pēkšņi sāk lipt klāt vīrusi, jo mūsu imūnā sistēma ir tieši atkarīga no hroniska stresa ietekmes. Ja situāciju dramatizējam – rodas darba nespēja, nav naudas, nevar uzturēt ģimeni. Un no tā cieš šā cilvēka tuvinieki. Bērni jūt, ka mājās ir mainījusies gaisotne. Tomēr viņiem ir grūti saprast, ka vecākiem ir depresija, jo viņiem bail no kara. Kā dzīvot? Ja cilvēks ir atnācis pie ārsta, var ar zālēm mēģināt nomākt slimības simptomus, bet ilgtermiņā tas neko nelīdzēs, stāsta ārste.

– Ieteiktu dzīvot šeit un tagad. Pievērst uzmanību savai mikrovidei, ģimenei un padomāt, kādas sekas būs, ja es tagad ļaušos panikai un pārstāšu veikt savus darbus un pienākumus. Stress un stresori mums ir katru dienu, vienmēr. Mums vajag sašķirot, ko varam ietekmēt un ko – nevaram. Un likties mierā. Mēs nevaram ietekmēt ne valdības politiku, ne karu Ukrainā. Uztraucoties par lietām, ko nevaram ietekmēt, patērējam savu enerģiju, mūs pārņem sliktas domas. Šodien pastāv neirobiologu uzskats – mēs esam tas, ko mēs domājam. Ja drūmās domas dzenājam daudz un bieži, informācija smadzenēs nostiprinās. Tās domas vajag izstumt ārā ar citām – lai ģimenē šodien visiem labi. Tas, kas būs pēc tam… Nāks problēma, risināsim. Mēs taču nevaram sākt dzīvot bunkuros un iekrāt miltus, – saka ārste. Saprotams, ka visi esam dzīvas būtnes un jūtam līdzi Ukrainas kara upuriem, esam sašutuši par milzu netaisnību, manipulācijām… Bet varbūt par daudz skatāmies ziņas, lasām laikrakstus, diskutējam sociālajos tīklos, visu laiku pieslēdzoties Ukrainas karam, lielvaru vadītāju mentālajai cīņai, mūsu valsts vadītāju soļiem?

– Es, piemēram, neskatos neko tādu, un ziņas dzirdu reizi dienā pa radio. Tā ir mana apzināta rīcība, es rūpējos par to, kā es jūtos. Vajag saprast, cik svarīgi, lai es – konkrētais cilvēks – justos labi un būtu vesels. Jo no manis ir atkarīgi citi cilvēki. Ir bijušas situācijas, kad plosās gripa, visi slimo, bet sev pasaku – es kā mamma nevaru atļauties slimot, un nesaslimstu. Tas nozīmē, ka daudz kas ir atkarīgs no motivācijas. Savulaik kā studenti bijām praksē infekcijas slimnīcā. Mums šķita šausmīgi – katrā telpā infekcija! Jautājām – kā ārsti te var strādāt? Atbilde bija: galvenais – nebaidīties!

Atvēlētā laika iezīme

Vai kara draudi sekmēs vienaldzību pret darbu, pienākumiem un veicinās dzīvošanu vienai dienai, kā esam lasījuši grāmatās un redzējuši filmās? Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks stāsta, ka cilvēkiem piemīt spēja pielāgoties visādiem apstākļiem. Tomēr ir īpatnības rīcībā, ko izraisa intensīvi draudu apstākļi. Karavīri frontes līnijā psiholoģiski sabrūk mēneša laikā. Savukārt mierīgajiem iedzīvotājiem, kuri ik pa laikam piedzīvo, piemēram, bombardēšanu, tā kļūst par ikdienas dzīves sastāvdaļu. Protams, briesmas pastāv, bet ne tādas kā kaujas apstākļos, kur speciāli nogalina, un cilvēki pielāgojas un dzīvo. Ja atceramies stāstus par kara laiku, ne viss ir bijis tikai briesmīgi.

Bet kas paredzams tagad, vai, kara draudiem pieaugot, cilvēki bēgs no Latvijas?

– Loģiski, kurš gan grib, lai viņu nošauj? Lielākā daļa cilvēku grib izdzīvot, un tas ir normāli un pareizi. Izdzīvošana ir ētiski svarīgākais jautājums. Kas tad mums ir svarīgāks šajā pasaulē? Cilvēka dzīvība! Kara apstākļos, zinot, ka dzīvot vairs nav atlicis ilgi, uzdzīve vai dzīvošana vienai dienai nav vienīgā iespēja. Pētījumi parādījuši, ka cilvēki, kuri zina, ka viņiem ir palicis mazāk laika (vecumā vai smagi saslimstot), pretēji tiem, kuri zina, ka viņiem priekšā vēl vesela dzīve (kā jauniešiem), cenšas nevis veidot jaunas attiecības, bet nostiprināt esošās, padarīt tās intensīvākas, pēc iespējas vairāk būt kopā ar sev svarīgiem cilvēkiem. Tā ir iezīme attiecībā pret sev atvēlēto laiku, – skaidro sociālantropolgs.

Mēs radām savu realitāti

Izjūtot draudu viļņus, esam paraduši vai nu dusmoties uz agresoru, vai justies kā upuriem. Taču dziednieks un gaišreģis Aldis Ķeviņš domā, ka, dzīvodami spēcīgas enerģijas apveltītā zemē, esam īpaši atbildīgi par notiekošo. Mēs atbildīgi? Kā tad tā?

– Mēs paši radām savu realitāti. Mēs esam tie radītāji. Pati tauta jau ilgu laiku ir negatīvās dusmu vibrācijās. Mēs neciešam viens otru, mūsu starpā nav mīlestības. Ja mēs kā tauta nostabilizētos, ja dzīvotu ar tādu vienotību kā Dziesmu svētkos, ja šeit iestātos miers, mēs varētu novaldīt arī pasaules mērogu, – ir pārliecināts Aldis Ķeviņš. Taču pagaidām daudzi nespēj novaldīt pat savu uzņēmumu. Dziednieku uzmeklējusi kāda sieviete. Viņas vadītā organizācija nespēj vairs paveikt iecerēto tāpēc, ka darbinieki ir nemierīgi, jo nezina, kas te notiks. Kāds Latvijas krievu biznesmenis, kura uzņēmuma produkcijai ir noieta tirgus Krievijā, žēlojies, ka paša tautas brāļi Krievijā viņu dēvē par fašistu. Šeit viņa padotie ir stresā, daudzi brauc projām, uzņēmums brūk, nevar nomaksāt valstij nodokļus. Uzņēmējam naktīs nenāk miegs, nav ēstgribas, viņš uzskata, ka savā veidā karš jau notiek.

– Trauksme mūsu valstī ir ārkārtīgi kaitīga. Tā darbojas ne tikai uz latviešiem, bet uz visiem, kas šeit dzīvo. Tomēr tos, kuri mums draud, neinteresē, lai kāds ietu bojā, bet gan lai te būtu iebaidītu vergu bars, pūlis, aitas, ko viegli vadīt. Mūs var sagraut vienīgi informācija.

Mūsu spēks ir mīlestība, īstā valoda ir sirds valoda. Mēs visi esam viens. Nav krievu, latviešu, ebreju, tajā pasaulē viss ir viens. Ja kādu nicināsi, tevi nicinās nākamajās sfērās, mēs taču esam mūžīgi. Virs zemes esam mācību procesā. Jādzīvo ar garšu, bet arī jāapzinās – ja esi kļūdījies, izlīdzinies! Un tik daudz nedomā un nerunā, lai dievišķais spēks spētu parādīties tevī, – aicina dziednieks.

Viedi vārdi. Bet ko es, parasts cilvēks, varu darīt praktiski? Aldis Ķeviņš iesaka vienkāršu paņēmienu – ejot dienas gaitās, ar kāju pēdām sajust zemi, reizē tā būs vienotība ar Latvijas zemes egregoru, un tas ir spēks. Zemes spēka sajušana var palīdzēt arī iemigt. Nenāk miegs, ar muguru sajūti gultu, jo gulta stāv uz zemes. Ja esi biznesmenis vai lektors un tevi pārņem stress, pieķeries pie masīva galda un nomierināsies. Un otra lieta – sajust vienotību ar Dievu. To varam darīt visplašākajā gammā – gan pateikties Zemes mātei, Meža mātei, cienīt Pērkontēvu, gan arī uzticēties Kristum un Dievmātei. Tātad – esi saikne ar pamatu un dievišķo pasauli, un būsi šeit un tagad.

– Katrs cilvēks ir spēka avots, katram ir sargeņģeļi. Mūsu brāļi, mūsu māsas citās dimensijās sadarbosies ar mums, ja mēs paši būsim spēks. Esi sevī spēks! Ja Ķīnā cilvēki pulcējas parkos cigun nodarbībās enerģijas uzņemšanai, kāpēc gan Latvijā nevarētu darīt ko līdzīgu? Ir nostāsts, ka mēra laikā kādā Francijas pilsētā cilvēki dejojuši, visa pilsēta dejojusi, un mēris viņus nav skāris. Izmisuma brīdī tu vienkārši dejo. Es arī nosapņoju kādu deju miera uzturēšanai, vēlos šo metodi kādam iemācīt, lai cilvēki paši tālāk darbojas, – aicina dziednieks.

Nebaidieties 365 reizes gadā

– Jau vairākus mēnešus draudzes lūgšanās citu vajadzību vidū stabilu vietu ir ieņēmusi arī šī – Dievs sargā mūsu robežas! – atklāj Ivars Cišs, Rīgas Vecās sv. Ģertrūdes draudzes mācītājs.

– Neapturami globāli procesi un vētras, lielāka vai mazāka izmēra konflikti ir notikuši vienmēr un notiek arī mūsu dienās. Šķiet, pasaule nemaz nezina, kā ir dzīvot bez kara. Šoreiz esam satraukušies, jo draudi ir pietuvojušies mūsu mājām un zemei. Mēs ticam, ka Dievs var pasargāt kā cilvēku, tā tautu. Pasaules vēsturē ir pieredzēts, kad karš aiziet garām, neskarot valsti, neieraujot iznīcības virpulī. Arī sevī jūtu raizes. Piemēram, pēdējā mēneša laikā divas reizes sapnī rādījās kara lidmašīnas un bruņutransportieri. Jautājums ir – vai nu tas ir brīdinājums no Dieva, vai arī tie ir manī notiekošie trauksmainie procesi. Arī mana septiņpadsmitgadīgā meita apzinās sevī tamlīdzīgu trauksmi un jautājumus.

Nesen ar lielu interesi izlasīju Mihaila Bulgakova romānu “Baltā gvarde” (1924), kur notikumi risinās Ukrainā apmēram pirms gadsimta. No šodienas skatpunkta raugoties, tas ir pat pravietisks stāsts. Romānā par varu cīnās dažādi režīmi un tiem vergojošie cilvēki, tur ir naids un ļaunums un daudz necilvēcisku zvērību. Bet cauri tam visam izvijas doma par cilvēka pienākumu un augstāko uzdevumu – sargāt un glābt dzīvību. Savējo un sava tuvākā. Ja tavs uzdevums ir aizsargāt savu valsti un tautu, ir jābūt drosmīgam par to maksāt dzīvības cenu. Vēl vairāk – ir jāglābj un jāsargā dzīvība. Tā dakteris Turbins, bēgot no vajātājiem, ir šāvis, un nu visu viņa būtību skar šis eksistenciāli svarīgais jautājums – bet, ja nu es to cilvēku nošāvu… Kā nostāties Dieva tiesas priekšā tam, kurš izlējis asinis?

Bībele saka – kari ir nenovēršami. Bet tas nav gals. Tas ir sava veida pārbaudījums mūsu cilvēcībai. Nāk prātā kāds stāsts par Jelgavu Otrā pasaules karā. Vācu laikā tur stāvējuši ešeloni ar ieslodzītajiem. Kāds cilvēks, kuram bija Sarkanā Krusta apliecība un līdz ar to tiesības tuvoties vagoniem, līdz tulznām rokās nesa ūdeni šiem cilvēkiem padzerties. Katru dienu viņš glāba un uzturēja dzīvību cilvēkiem, kurus pat nepazina.

Ne no mums ir atkarīga kara izcelšanās, virziens vai iznākums. Bet tas, kurā brīdī kara šausmās parādās cilvēcība, ir mūsu atbildība, – stāsta mācītājs. Viņš nesen ticies ar kādu sievieti, Afganistānas misijā krituša kareivja mammu. No pārdzīvojumiem viņai ir izkrituši zobi, viņa lieto ļoti daudz medikamentu, bet katru vakaru, aizverot acis, redz savu dēlu. Par šādām cilvēka dziļākās būtības ciešanām nedrīkst nedomāt, un tie, kuri vieglprātīgi met pagales kara ugunskurā, nezina, kā tas kā cunami vilnis var skart ne tikai “tos tur”, bet arī viņu pašu vismīļākos cilvēkus. Cilvēks ir komplicēta garīga būtne, mēs sevī nesam arī atbildības “gēnu” par nodarījumu. No tā nevar aizbēgt. Nedod, Dievs, piedzīvot dienu, kad, Bībeles vārdiem runājot, tu gribēsi, kaut kalns tevi apsegtu, lai nebūtu jāēd savā laikā sētie ļaunuma augļi. Ko nozīmē mātei zaudēt savu dēlu? Ko nozīmē mātei piedzīvot to, ka viņas dēls nogalina cilvēku? Vienalga, vai tu esi ticīgs vai ne, bet sirdsapziņas tiesa ir briesmīga, atgādina mācītājs.

Bet kā dzīvot pastāvīgos draudos?

– Es arvien jautāju: vai es varu kaut ko mainīt šajā situācijā? Visticamāk, ka ne. Mana emocionāla piesliešanās vienai vai otrai pusei tikai ielietu eļļu ugunī. Bet patiesība man ir jāaizstāv. Un jākalpo līdzcilvēkiem. Es varu paust savu ticības paļāvību, varu dāvāt klātbūtni, smaidu tam cilvēkam, kurš līdzās, – ģimenes loceklim, draugam, darbabiedram, kaimiņam, uz ielas satiktam cilvēkam.

Atceros, pēc Zolitūdes traģēdijas kādas dienas sabiedriskajā transportā valdīja unikāls klusums. Kolektīvo sāpju parādība. Tas liecina, ka pasaule ir daudz ciešāk saistīta, nekā mēs domājam. Kopējā “serverī” ieliekam savas emocijas un pārdzīvojumus un arī paņemam no tā atpakaļ. Ja tur ieliekam bailes un trauksmi, to pašu arī smeļam ārā… – skaidro Ivars Cišs. Bet kur viņš pats rod mieru? – Es katru dienu mācos atdot savas raizes Dievam. Viņam pieder mana šodiena un mana mūžība, mana dzīve, nāve un augšāmcelšanās. Viņā nav nekādas iznīcības, un Viņš iedrošina mani nebaidīties. Kādi ir saskaitījuši, ka Bībelē vārds ar nozīmi “nebaidīties” lietots 365 reizes, tātad katrai dienai pa atgādinājumam – nebaidies!

Mācītājs stāsta, ka viņam ir ģimene, tuvinieki, draudze, tie ir viņam Dieva doti cilvēki, kuriem jākalpo neatkarīgi no globālām vētrām. Cits jautājums – stāties pretī bruņotam naidniekam vai bēgt? Tā ir morāles izvēle. Kā savulaik jautājis Haralds Biezais, vēsturnieks un teologs: ja vairs nebūs tavas tautas, kam tu rakstīsi un sprediķosi? Ivars Cišs domā, ka visas impērijas sabruks kā kāršu namiņš un cilvēku nāve un cilvēku upuri ideoloģijas dēļ ir pilnīgi velti. Sarežģīts ir arī jautājums, vai, kara draudiem pieaugot, cilvēki bēgs no Latvijas? Vai var aizbēgt no sevis, no savas atbildības, pienākumiem, savas tautas, no aicinājuma būt šīs tautas cēlējam, sargātajam, atjaunotājam? Katra tauta ir unikāla, ar gadu tūkstošos veidojušos kultūru, kas jāglabā kā pērle nākamo paaudžu dēļ. Kā es varēšu dot sevi tautai, ja aizbēgšu? Kā es varēšu palīdzēt saviem ļaudīm, ja būšu prom?

Mācītājs pieskaras vēl kādai domai: – Selmas Lāgerlēvas sāgā “Gesta Berlings” ir pausta intuitīva nojauta par patiesību – kara gados pat zeme cieš tā, ka nedod ražu. Viss ir vienots. Visam sāp. Mēs nedrīkstam raisīt sāpes, nedz radīt tām iemeslu. Mūsu sūtība ir – dziedināt.

Ko darīsi?

Rakstot šo tematu, nejauši “YouTube” noskatījos sižetu, kā skan zeme (How Earth Sounds from Space). Biju pārsteigta – kāda smaga un draudīga skaņa… Taisnība mācītājam Ivaram Cišam – pat zemeslode cieš, viss ir saistīts – kari, nemiers uz zemes un mūsu galvā. Šodien zinām visu, ko draudējis Putins, ko teikusi Merkele, Kemerons un Obama. Zinām par NATO līguma 5. pantu. Radu saiešanās un sociālajos tīklos apspriežam, ko katrs darīsim X stundā. (Starp citu, nekad – vai un ko varētu darīt visi kopā.) Priecīgāk nekļūst. Bet varbūt tieši to vajadzētu – prieku. Ne velti nupat TV3 raidījumā “Bez tabu” kāds puisis, vārdā Arturs Laimīgais, nāca klajā ar smieklu jogu.

VIEDOKĻI:

Aldis (45)

Karš Ukrainā nav mūsu sarunu TOP 5. Sievasmātei bija jubileja, pēc četru stundu svinībām un četrām glāzēm šņabja pirtī uz lāvas gan apspriedām. Ja mūsu valdība sekos leišu piemēram par obligāto karadienestu līdz 38 gadu vecumam, tas izsauks jaunu emigrācijas vilni. Bet, ja būs vispārēja mobilizācija, labāk braukšu uz Norvēģiju mencas dušīt, jo armijas stulbums manī izsauc nelabumu, negribu bojāt savu veselību.

Madara (27)

Tas nav tiesa, ka mūsu paaudze, kas uzaugusi bez pašu atmiņām par karu, būtu imūna pret kara draudiem. Ar draugiem apspriežam situāciju, analizējam. Domāju, ka skolās obligāti jāievieš militārā mācība, bet armijai jābūt profesionālai. Divi mani draugi nupat iestājās zemessardzē. Es gan nedomāju karot, arī ja būtu vīrietis. Jo karš notiek ekonomikas un politikas dēļ, kāds man ar to sakars? Es ļoti mīlu savu draugu, es nespētu dzīvot, ja viņu iesauktu armijā un viņš kristu karā. Gan mammai, gan draugam esmu teikusi, ka ir pēdējais laiks apsvērt iespēju, kur bēgt, ja sāktos karš.

SAISTĪTIE RAKSTI

Kristaps (20)

Ir jābūt profesionālai armijai. Bet katram vīrietim vismaz pusgadu ir jāpagūst militāras iemaņas, lai zinātu, kā rīkoties bruņotā konfliktā, lai pierastu pie disciplīnas un prastu apieties ar ieročiem. Katram vīrietim mājās ir jābūt ierocim, lai vispārējas mobilizācijas gadījumā visa nācija būtu gatava pretoties, kā Somija 1939. gadā, kamēr mēs dabūjām 60 gadus okupācijas. Jautāju vecākiem, ko viņi teiktu, ja es dotos aizstāvēt dzimteni? “Labāk, lai tas nebūtu jādara ar ieroci rokās, taču, ja citas iespējas nebūs, – ar mūsu svētību, dēls!” – viņi atbildēja. Zinu, ka arī tētis nepaliks malā.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Latvija pirmā vietā” tiks pāri 5% barjerai rūkdami! Kovida afēra tiks izmeklēta un – ticiet man! – kāds tiks iesēdināts!” – Līcīša feļetons 30
Ja elektrības biržas cena šodien sasniedz rekordu, patērētājiem jāpārkārto dienas darbi 23
“Vislabākais ir sasist jau izejas pozīcijā.” Slaidiņš par to, kas notiks, ja baltkrievi šķērsos Ukrainas robežu
Tveicei neatkāpjoties, no valsts rietumiem virzās pērkona negaiss
VIDEO. “Viņa gāja pa gaisu!”: eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga pastāsta, ka mammas reakcija uz viņas saderināšanos ar mīļoto Imantu nemaz nebija tik jauka
Lasīt citas ziņas

Finanšu partneris - LANDE

Sadarbības projekts
Tā kā ir šaubas par policistu iespējami neprofesionālu rīcību, ministrs Eklons pieprasa veikt dienesta izmeklēšanu 17
Latvijā apstiprināta ģimenes attiecību pastāvēšanu starp diviem vīriešiem 55
No bijušajiem “Parex bankas” īpašniekiem valsts joprojām cer piedzīt 81 milj. eiro, bet bankas glābšana izmaksāja līdz 1,7 miljardam eiro 7
Latvija gaida “Black Hawk” helikopterus un paļaujas uz ASV lidaparātiem, dislocētiem Lielvārdes lidlaukā
Papildināta grandiozā festivāla “THE BEST OF Summertime — aicina Inese Galante” programma
16:10
“Radioteātris” šodien atzīmē 95. dzimšanas dienu
15:40
Latvijā apstiprināta ģimenes attiecību pastāvēšanu starp diviem vīriešiem 55
15:17
Ralfs Eilands: Putins vienkārši ar lāpstu iemauca pa pakausi
FOTO. Šīgada ražas tomātu parāde izbrīnīs pat pieredzējošus dārzkopjus
VIDEO. “Viņa gāja pa gaisu!”: eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga pastāsta, ka mammas reakcija uz viņas saderināšanos ar mīļoto Imantu nemaz nebija tik jauka
EM: 250 energoietilpīgiem apstrādes rūpniecības uzņēmumiem valsts atbalstā izmaksās līdz 50 milj. eiro
Melderis piekristu idejai atteikties no skolēnu rudens brīvlaika, taču ar vienu noteikumu
“Vislabākais ir sasist jau izejas pozīcijā.” Slaidiņš par to, kas notiks, ja baltkrievi šķērsos Ukrainas robežu
VIDEO. “Kamēr Kivičs nepārstāvēs Latviju Eirovīzijā, uzvaras nebūs!”: Andris paziņo, ka uzrakstījis “uzvarētāja” dziesmu
FOTO. “Nez, ko tie ragi varētu nozīmēt?”. Ministres Anitas Muižnieces “radziņi” fotogrāfijā ar kolēģiem soctīklos raisa jautras diskusijas 6
Ja elektrības biržas cena šodien sasniedz rekordu, patērētājiem jāpārkārto dienas darbi 23
“Neklausīsimies tik daudz, ko saka faktiski viens “Gazprom” kontrolēts uzņēmums!” mudināja premjers Kariņš 28
Tveicei neatkāpjoties, no valsts rietumiem virzās pērkona negaiss
“Intrum”: 40% uzņēmēju saviem piegādātājiem paši maksā vēlāk, nekā akceptētu no saviem klientiem
FOTO. Eksperti nobažījušies – pēc prinča Harija grāmatas iznākšanas, skandalozā Saseksas hercogu intervija Oprai Vinfrijai šķitīs kā “bērnu spēlītes” 1
“Latvija pirmā vietā” tiks pāri 5% barjerai rūkdami! Kovida afēra tiks izmeklēta un – ticiet man! – kāds tiks iesēdināts!” – Līcīša feļetons 30
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs