Makša Lazersona dzīves gājums 19
Maksis Lazersons dzimis 1887. gada 1. februārī Jelgavā tirgotāja Zusmana Lazersona ģimenē. 1905. gadā absolvējis Jelgavas reālskolu, 1906. gadā uzsācis studijas Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē un pabeidzis tās 1910. gadā. No 1911. gada strādājis par advokāta palīgu Harkovā, bijis arī Harkovas ielu dzelzceļu sabiedrības un Doņeckas kalnrūpniecības sabiedrības “Produgoļ” juriskonsulta palīgs. 1916. gada februārī ievēlēts par asistentu Petrogradas Psihoneiroloģiskajā institūtā, bet oktobrī – par privātdocentu Pēterburgas universitātē. 1917. gadā bijis Krievijas Iekšlietu ministrijas Mazākuma tautību departamenta vicedirektors (šajā laikā M. Lazersona vadībā tajā tika veiktas iestrādes arī autonomijas piešķiršanai Igaunijai un Latvijai). Piedalījies Viskrievijas ebreju kongresa sasaukšanā. 1920. gada janvārī ievēlēts par tiesu teorijas profesoru Petrogradas Tautsaimniecības institūtā, taču tajā pašā gadā atgriezās Latvijā.
No 1922. līdz 1931. gadam bijia 1. – 3. Saeimas deputāts no ebreju cionistu sociālistu sarakstiem. Darbojies parlamentā kā Publisko tiesību komisijas sekretārs un Redakcijas komisijas loceklis, turklāt M. Lazersons bijis viens no aktīvākajiem Saeimā notikušo diskusiju un vispār valsts politisko un sabiedrisko norišu dalībniekiem. No 1924. gada — zvērināta advokāta Pētera Berģa palīgs Rīgā. 1925., 1928. un 1931. gadā ievēlēts Rīgas pilsētas domē no partijas “Ceire Cion” saraksta. 1932. gada jūnijā – decembrī bijis Rīgas apgabaltiesas zvērināts advokāts. Lasījis lekcijas Rīgas Komerczinātņu institūtā (vecākais docents, profesors), Ebreju pedagoģiskajā institūtā un Krievu universitātes zināšanu institūta kursos. Partijas “Ceire Cion” centrālās komitejas loceklis, no 1931. gada Cionistu sociālistu partijas centrālās komitejas loceklis, ebreju kultūras biedrības “Tarbut” valdes loceklis. Darbojies vadošos amatos Ebreju nacionālajā fondā (centrālās komitejas loceklis), kultūras biedrībā “Hehim Nehman Bjalika” (priekšsēdētāja biedrs), cionistu organizācijā “Keren Haseod”, ebreju emigrantu biedrībā “Gicim” (valdes loceklis), biedrībā “Kerekajemet Leizrael” (valdes sekretārs), biedrībā “Keren Lajeser” (valdes loceklis). Tāpat bijis arī Žīdu juristu biedrības biedrs, Krievu juridiskās biedrības valdes locekļa kandidāts, žurnāla “Zakon i sud” redkolēģijas loceklis. Darbojies Tautu Savienības Minoritāšu komisijā. Ļoti daudzi M. Lazersona raksti latviešu valodā tikuši publicēti juridiskajos žurnālos. Arī ievērojams starptautiska mēroga starptautisko tiesību un konstitucionālo jautājumu speciālists, daudzu Krievijā, Vācijā, Latvijā, ASV u. c. publicētu zinātnisku grāmatu autors.
1934. gada 24. maijā pēc autoritārā valsts apvērsuma apcietināts un ievietots Liepājas koncentrācijas nometnē. Atbrīvots 1934. gada oktobra beigās un novembrī bez policijas atļaujas izceļojis uz Palestīnu (1939. gadā izslēgts no Latvijas pilsonības kā pārgājis Palestīnas pilsonībā). Dzīvojis Telavivā, viens no Augstākās tieslietu un ekonomikas skolas dibinātājiem. 1938. gadā pārcēlies uz ASV, docētājs Kolumbijas universitātē. No 1946. gada asociētais profesors. Bijis arī Ebreju jautājumu institūta pētnieks Ņujorkā un savos pētījumos atzinīgi novērtējis Latvijā līdz 1934. gadam pastāvošos nacionālo minoritāšu darbības apstākļus. Miris 1951. gadā Ņujorkā, ASV, turklāt viņa nāvi ievēroja arī trimdas latviešu prese, atzinīgi novērtējot M. Lazersona darbību.
