Emociju kalkulators 62
“Skatos un ceru – tur kaut kas izšķilsies, bet katru reizi nožēloju laiku, ko esmu pavadījusi pie televizora,” desmitās sērijas priekšvakarā sūrojās Māra Svīre. Rakstnieci, kuras darbu sarakstā arī tādi veiksmīgi kino un televīzijas seriālu scenāriji kā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un “Likteņa līdumnieki”, visvairāk kaitinot neloģiskās seriāla situācijas. Viņa bez liekas domāšanas nosauc vairākas epizodes un piebilst – tādu tur ir daudz. Kaut vai tā, kur Nate (Ieva Segliņa) apsola dzirnavu strādniekiem pusdienās sēņu mērci un, būdama gaidībās jau devītajā mēnesī, viena pati brauc ar velosipēdu uz mežu sēņot, un tur viņai uznāk dzemdības!
“Es jau saprotu autoru vajadzību – vajag, lai sērijā kaut kas notiktu, taču ir divas izejas – likties mierā vai tomēr veidot darbību kaut cik loģisku,” iesaka M. Svīre. Taču viņai nav saprotams, kāpēc aktieri tik padevīgi nospēlē sadomātās ainas. “Vai tad viņi nevar sacīt, mīļā režisore, manai rīcībai nav loģikas! Nezinu, kāpēc tas viss notiek tik formāli,” nosaka rakstniece.
“Saplēstās krūzes” veidotājiem neloģismu pat “elementārā raksturu un notikumu attīstībā” pārmet arī teātra kritiķe V. Čakare. “Ja vienas sērijas laikā puisim ar meiteni četras reizes randiņš ir baznīcā, kur pielūdz Dievu, – pat pagājušā gadsimta kontekstā tā liekas pārspīlēta situācija. Seriāls dažbrīd iebrauc tādā loģikas trūkumā, ka ir pat jautri skatīties…”
Lai publikai būtu par ko uztraukties un pārdzīvot, seriāla autori, gluži kā izvēlējušies matemātisku metodi, ik pēc noteikta intervāla piespēlē kaut ko traģisku, rezultātu analītiski izvērtē kinokritiķe A. Uzulniece. No pēdējām šausmu ainām Vizmas noslīkšana purvā viņai šķitis pārāk briesmīgs notikums. “Pedalizēšana” uz cilvēku jūtām varot radīt tieši pretēju efektu – viņi nevēlas pakļauties seriāla veidotāju vēsajam aprēķinam.
