Dace Terzena: Mīlestība un dzīvība uzvar vienmēr 1
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Tā, protams, ir tikai sakritība, ka nākamā Ukrainu atbalstošo valstu aizsardzības ministru tikšanās ASV gaisa spēku bāzē Vācijā, Ramšteinā, ko optimisti jau paguvuši nodēvēt par “aviācijas Ramšteinu”, notiks 14. februārī, Sv. Valentīna jeb visu mīlētāju dienā. Paradoksāli, bet šī sakritība lakoniski parāda lietas būtību, kuru kā akls un nežēlīgs lemesis līdz pašam kodolam uzvērš karš – to, ka vienīgā un galvenā dzīves jēga ir mīlestība, kas mums ļauj gan noturēt dzīvības uguni vienam otrā, gan dzīvību sargāt, saudzēt, radīt un turpināt. Kāda nu kuram tā loma kritusi. Bet visas ar pateicību jāpieņem. Un laikmets tāds, ka mūsu katra tiesības uz mīlestību, dzīvību un turpinājumu ir jāizkaro – ar haubicēm, tankiem, lidmašīnām, visu, kas nogriež ceļu tiem, kuri iebrukuši manā zemē, mājā, visiem, kas apdraud manus mīļos, manu tautu un valsti. Es rakstu “mēs”, “mūsu”, jo tas jau sen ir pašsaprotami, ka Ukrainas cīņa ir arī manējā, mūsējā.
Taču, lai cik ļoti notikumi Ukrainā jau ritētu caur mūsu dzīslām, mēs tomēr varam tikai iedomāties, tikai iztēloties, kāda ik dienu, ik brīdi ir dzīvības un mīlestības cena Krievijas izraisītā kara plosītajā Ukrainā. Mana sirds aizvien no jauna saplīst gabalos, kad, teiksim, feisbuka lentē atkal un atkal, jau kuru tur tūkstošo reizi, pazib skaista un gaiša seja, kāds, kura vairs nav, jo viņa/viņas dzīvība gūlusi uz Ukrainas brīvības altāra. Ar visu šajā cilvēkā iekodēto mīlestību un turpinājumu, ar neizdzīvoto dzīvi, sapņiem un cerībām. Es nespēju skatīties, tas mani plosa ar pārvarīgu niknuma spēku.
Bet zini, par savu Ukrainas paziņu man stāsta Anda, ukraiņi šajā karā jau patiešām ir tādā spēka dimensijā, ko var tikai apbrīnot un kas mums ne vienmēr ir aptverams. Kara sākumā, kad krievi bija bīstami tuvu Kijivai, sieviete ar bērniņu esot atbraukusi pie pazīstamiem ļaudīm uz Latviju. Vīrs no pirmās kara dienas Ukrainas bruņotajos spēkos. Kad krievus no Kijivas atspieda un situācija kaut nedaudz normalizējās, viņa ar mazo devās atpakaļ uz dzimteni, uz Kijivu. Nu Anda ar sievieti pastāvīgi sazinās, īpaši pēc ziņām par raķešu uzbrukumiem Kijivai. Uz jautājumu – nu, kā jums tur, vai nav pārāk bīstami, vai tomēr nebrauksiet atpakaļ uz Latviju – sieviete nesen atbildējusi: normāli. Raugāmies dzīvoklī pēc vietas, kur novietot gultiņu gaidāmajam otrajam bērniņam…
Asns uzspridzina asfalta bruņas. Dzīvība vienmēr uzvar tumsu un nāvi. Un mīlestība ir stiprāka par tumsu un nāvi. Tikai, lai tās pieveiktu, ir nepieciešami nāvējoši ieroči. Visvienkāršākā mantra, kas jāzina tiem, kuri pulcēsies Ramšteinā 14. februārī.
