“Nazis pie rīkles, šamaņi un apmaldīšanās tuksnesī!” “Klaidoņu prezidenta” Pētera neticamie piedzīvojumi, apceļojot 83 valstis 3
Rimants Ziedonis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Turpinām aprakstīt Latvijas dūšīgākos ceļotājus. Šoreiz par Pēteri Strubergu, Pasaules latviešu klaidoņu brālības prezidentu. Apceļojis 83 valstis, nereti bāzis galvu, kur nevajag. Ierodoties pie viņa ciemos, esi nonācis savdabīgu atribūtu glabātavā, katrs no tiem ir uzlādēts ar enerģiju no dažādiem pasaules nostūriem.
Kopainu veido foto no eksotiskām vietām, bagātīga cepuru kolekcija, šamaņu darba rīki, svētbilžu galerija, leģendārie zilonīši virknē (kurā antikvariātā gan tādus vairs atradīsi?), suvenīri ar grūti saprotamu, mistisku nozīmi. Savukārt pagalmā zem balkona pakārts gozējas budistu zvans, kura skaņas mājas iemītniekiem gādā par mikro un makro pasauļu vienotību.
Tas viss atrodas netālu no Jomas ielas, kas ir slavena ar triviāliem all inclusive tūristiem no bijušās padomju telpas, kuri glīti sapucējušies lēnām dreifē turp un atpakaļ.
“Man te nepatīk vasarā,” saka Pēteris. “Tiklīdz Jūrmalā sākas tūrisma sezona, mēs braucam no šejienes prom.” Strubergiem ir iekopta lauku saimniecība Vecpiebalgā, kur viņi darbojas ar vistām, trušiem un bitēm no pavasara līdz pat Ziemassvētkiem.
Pēteris ir cilvēks ar temperamentu. Notikums, kas nav saistīts ar ceļošanu. “Man dzīvē gadījās nokļūt anekdotiskā situācijā, par ko smējās mūsu ģimenes draugs Kārlis Sebris. Pie viņa mēs bieži viesojāmies ar saviem ceļojumu stāstiem. Man piemīt tāds dīvains ieradums. Es koncertā vai teātrī varu aizsnausties. Un tā.
Nacionālajā teātrī notiek izrāde “Emīls un Berlīnes zēni”. Sēžot partera pēdējā rindā, gadījās, ka arī šajā reizē mani sīmanis pieveica. Tieši tolaik kāds vīrišķis skrien pa skatītāju zāli pakaļ otram, kurš bēg. Pirmais pērkona balsī bļauj – ķeriet zagli! Tas bļāviens man bija kā uguns pakulās. Es momentā pamostos, lecu kājās un to zagli, kas skrien man garām, grābju aiz krāgas ciet. Šis spirinās pretim un šņāc man ausī – dullais, laid mani vaļā, es esmu aktieris!
Šoreiz nefokusējamies uz kādu vienu braucienu, bet uz spilgtākajiem iespaidiem no vairākiem ceļojumiem.
Dullais latviešu barons
Pirmais pamatīgais un joprojām mīļākais brauciens Strubergiem bija uz Austrāliju. Pulka radu tur esot, tie arī uzņēmuši. 1988. gadā tikt uz Austrāliju vēl nemaz nebija tik viegli. Nācās pārdot žiguli, mammas dāvinātos sudraba traukus, lai varētu nopirkt lidmašīnas biļetes līdz Sidnejai. Pēteris tur nedaudz piepelnījās, kas deva iespēju ķenguru zemes dienvidu daļu pamatīgi iepazīt. Austrālijā Strubergi ir bijuši trīs reizes, līdz ar to šī neparasti pievilcīgā zeme ir izvagota krustu šķērsu.
Divreiz viesojušies pie leģendārā dundadznieka Arvīda Blūmentāla, kas Austrālijā ir pazīstams kā Crocodile Harry. “Kā mēs līdz viņam pirmoreiz aizkūlāmies, tas bija ārprāts. Kūberpedi man benzīntanka īpašnieks piedāvāja – es jūs aizvedīšu līdz dullajam latviešu baronam, crazy Latvian baron.” Tā kā nedaudz naivos eiropiešus gribējis apcelt, prasījis līdz Blūmentāla “Krokodila ligzdai” 50 dolārus.
Esmu tur bijis, zinu, ka no opālu racēju galvaspilsētas centra līdz Blūmentāla alai Crocodiles Nest ir kādi seši kilometri. Strubergi nolēma, ka šo ceļa gabalu veiks kājām, un pamanījās nomaldīties. Nav ko brīnīties, jo apvidus tur ir ļoti vienmuļš, tuksnešaini pauguri mijas ar krūmāju/bušu, debesis uz visām četrām pusēm vienādas, ceļi kā tādi neeksistē, un atpazīstamu objektu, pēc kuriem var orientēties, arī nav. Atliek vien uzticēties intuīcijai.
Strubergiem pēc kāda laiciņa tuksnesī palaimējās satikt cilvēku, kurš izskaidroja, ka viņi iet pilnīgi pretējā virzienā. Ūdens arī neapdomīgi nebija paņemts līdzi, liels karstums. Kā teica Pēteris, viņam jau sākušas rādīties mirāžas. Kad beidzot Blūmentāla klintī izcirsto mājokli atraduši, viņš bijis ļoti pārsteigts un priecīgs. “Mēs pie viņa ieradāmies pilnīgi uz dullo.”
Te jāpiebilst, ka bez pazemes viesnīcas un pazemes baznīcas Blūmentāla ala joprojām ir opālu racēju pilsētas Kūberpedi galvenais magnēts. Populāri tūrisma objekti ir arī opālu raktuves, tām gan vairs nevar vienkārši tikt klāt, tās ir norobežotas sakarā ar letāliem negadījumiem. Varētu pat teikt, ka Crocodiles Nest ir viens no visas Centrālaustrālijas saistošākajiem tūrisma objektiem. Tā nu Strubergi pēc pamatīgas maldīšanās pa tuksnesi nonāca ekscentriskā vidē, ar popārta skulptūrām, ar auto bagāžniekā sastādītām puķēm, ar mākslinieciski izvietotiem klozetpodiem un vērienīgu krūšturu kolekciju. Kolekcijas veidošana sākās pēc tam, kad no Sidnejas pie Blūmentāla atbrauca nūdistu kluba meitenes un atstāja viņam alā savus krūšturus.
Vērtīgākais kolekcijā bija Tīnas Tērneres krūšturis, bet par izpletni dēvēto mantu Arvīdam diemžēl nozaga. Tērnere bija pie Arvīda grāvēja “Mad Max” uzņemšanas laikā. Holivuda samaksāja Arvīdam labu naudiņu par savas teritorijas izīrēšanu. “Blūmentāls bija ļoti šarmants vīrietis, ar lielu harizmu apveltīts. Izveidotā mājvieta tuksnesī un tas fakts, ka Arvīds ilgus gadus ķēra krokodilus ar kailām rokām, lietojot cilpu, ir apbrīnas vērti veikumi. Strubergi ar viņu sarakstījās līdz 2008. gadam, kad viņu guldīja zemes klēpī.
Bez Arvīda Blūmentāla vēl ir bijuši vairāki slaveni dulli latvieši – divu indiāņu cilšu virsaitis, Aleksandrs Laime Venecuēlā, kas devis pasaules augstākā ūdenskrituma barotāja upei vārdu Gauja, kā arī Edvards Liedskalniņš, kurš mistiskā veidā uzbūvē slaveno koraļļu pili Floridā. Te jāpiebilst, ka šiem trīs vīriem varētu pievienot arī Sašu Ziemeli, kas Latīņamerikā medīja jaguārus, turklāt to, tāpat kā indiāņi, veica ar šķēpu, bez šaujamieroča.
Citi gājieni
Atzinis, ka visspilgtākie iespaidi bijuši no braucieniem pa Austrāliju, Pēteris tālāk savā ceļojumu skalā visaugstāk novērtē Argentīnu ar Igvasu ūdenskritumiem un Patagonijas šļūdoņiem, tad Tibetu, Etiopiju, Izraēlu un Ēģipti.
“Atgriežoties no Tibetas, es divus gadus biju pilnīgi cits cilvēks, manī valdīja iekšējs miers, daudz praktisku lietu apguvu no mūkiem, īpaši tautas medicīnas jomā.”
Tibeta un tās tauta nav tikai garīga, bet arī politiska un ekonomiska rakstura subjekts. Ķīnai nepatīk Tibetas neatkarības un suverenitātes centieni. Turklāt šīs zemes dzīles slēpj sevī milzīgas Ķīnu interesējošas vērtības – dzelzi, titānu, kobaltu u. c. Piedevām Tibetā lielā skaitā tiek ieplūdināti ķīnieši. Iepriekš minētie fakti rada daudzas problēmas un krietni sarežģī brīvību mīlošo tibetiešu eksistenci. Bet, neskatoties uz visām grūtībām, tostarp apspiestību, nabadzību un bargajiem augstkalnu apstākļiem, vietējie joprojām saglabā savu identitāti un savā zemē jūtas laimīgi.
Nākamā seko Etiopija Āfrikā. Agrāk to dēvēja par Abesīniju. Tur senos laikos esot valdījis karalis Lalibela. Pabijis Jeruzalemē, valdnieks nonācis pie secinājuma, ka Abesīnijai nepieciešama līdzīga svētvieta. Tā arī noticis. Drīz vien masīvajās klintīs tika izkaltas 11 unikālas baznīcas un izveidota Jaunā Jeruzaleme. Mūsdienās šī vieta iekļauta pasaules brīnumu sarakstā.
Kanālā “National Geographic” iespējams skatīt interesantu raidījumu – kā cilvēkiem svešā vidē izvairīties no problēmām. Tur rāda, kā cilvēkus aplaupa un māna. Strubergiem Brazīlijā arī gadījās nonākt bīstamā situācijā. Pēteris ar sievu Valdu Riodežaneiro sešos no rīta devās uz Kopakabanas pludmali nopeldēties. Esot nobrīdināti, lai vieni agros rītos vai vēlos vakaros apkārt neklejo. Bet nav ņēmuši vērtā. Tad nu sešos no rīta pludmalē viņiem uzbruka narkomāni ar nažiem rokās.
“Nazis pie rīkles bija abiem, man izrāva fotoaparātu. Meklēja, vai līdzi ir maks. Valdai centās atņemt gredzenu, ar nazi sāka durstīt pirkstus. Viņa iebāza roku smiltīs. Kad atteicās vilkt roku no smiltīm ārā, draudēja durt vēderā. Tālumā bija redzami cilvēki, bet neviens uz notiekošo nereaģēja. Līdz beidzot divi sadūšojās un steidza mums palīgā. Uzbrucēji, to redzot, metās bēgt. Tad man Valda teica – Pēter, tu taču esi bijis bokseris, kā tu to atļāvies? Un es tad skrēju viņiem pakaļ, līdz abi pamanījās nozust kāda nama vārtu rūmē. Atbraukusī policija aprobežojās ar notikušā piefiksēšanu bloknotā, teikdami – paldies Dievam, ka nesekojāt viņiem vārtu rūmē, tur jūs būtu sadurts.”
Argentīnā Pēteris un Valda, apmeklējot ar 265 ūdenskritumiem bagāto Igvasu kaskādi, nolēma izbaudīt uz savas ādas ūdenskrituma graujošo spēku. Piedalīšanās noteikumi stingri. Jānoģērbjas līdz “apenēm”, pie laivas jāpiesprādzējas ar drošības jostu, mantas jāievieto zem sēdekļa brezenta maisos. Tādus pusplikus ņem un aizved zem milzīga 80 metrus augsta ūdenskrituma. Duša tik blīva, ka nevar paelpot.
“Sajūta bija tik neganta, ka momentā atcerējos bērnību, kad spēcīgais Gaujas atvars mani gribēja noslīcināt. Pēc mirkļa arī atskanēja izmisīgs lūgums – kapteini, brauciet ātrāk no tās elles ārā! Tikai vēlāk uzzinājām, ka šis pasākums skaitās visai bīstams, jo pirms pāris gadiem lietus periodā grandiozā ūdens lavīna bija laivu apgāzusi.”
Japāna. Tā kā Pēteris savulaik bija aizrāvies ar Austrumu cīņām, tad Nagano olimpisko spēļu laikā nolēma aiziet uz klosteri pie pieredzējuša Austrumu cīņas meistara. Mūks bez īpašas piepūles esot viņu pārspējis visos cīņas elementos. Turklāt būdams 21 gadu vecāks par Pēteri. Kā tā? “Es redzēju, ka neko nevaru viņam padarīt. Bloki zibenīgi, visi uzbrukumi atdūrās kā pret sienu. Es viņam pajautāju – kā tas iespējams? Atbilde bija “with fast brains”, “ar ātrām smadzenēm”. Proti, pretinieks ir jāapsteidz ar pieņemto lēmumu ātrumu.”
Papua-Jaungvineja. Atkal “National Geographic” kanāla cienīga situācija. Pēteris ar dēlu Rihardu dodas uz Goroku, lai sin sin festivāla laikā izbaudītu papuasu eksotisko kultūru. Šādi festivāli pēc savas būtības ir ikgadējie dziesmu un deju svētki. Diemžēl autoostā viņus gaida nepatīkams pārsteigums. Autobusa atiešanu aiztur reketieri, pieprasot, lai ārzemnieki nomaksā “droša ceļa nodokli”. Nodoklis garantējot drošību, proti, pa ceļam neviens neaplaupīšot. Autobusa šoferis izrādījās drosmīgs vīrs. Ar neaizvērtām durvīm lielā ātrumā no reketieriem aizbēga.
Pārdzīvojumiem bagāti izvērtās naktsmāju meklējumi Tari pilsētā. Lidmašīnā iepazīts vietējā hospitāļa ķirurgs bija apsolījis šajā jautājumā palīdzēt, proti, izguldināt Strubergus savā darba vietā kabinetā. Pēteris atceras, ka lasījuši baismus stāstus par noziedzību šajā valstī, tāpēc neesot par daktera patiesajiem nolūkiem bijuši īsti droši. Varbūt hospitālī tiek iebaroti ar miega zālēm un no rīta pamostas bez kāda no iekšējiem orgāniem.
Kad džips pabraucis slimnīcai garām, iegriezies šaurā, smilšainā, ar dziļām bedrēm klātā ceļā, dakteris pēkšņi paziņojis, ka plāni ir mainījušies. Kāda nomalē dzīvojoša kundze piedāvājusi Strubergus izmitināt savā viesu mājā. Sirsniņas sāka pukstēt vēl straujāk, kad džips, pa bedrēm lēkādams, tuvojās ar trīs metrus augstām skārda plāksnēm iežogotai teritorijai. Reaģējot uz šofera raidīto signālu, milzīgos vārtus vaļā vēra divi bruņoti vīri. “Es nodomāju, ka ar mums tagad ir cauri!” Bet, paldies Dievam, viss beidzās labi. Pagalmā Strubergus sagaidīja laipna un izdarīga viesu mājas saimniece.
“Āfrikā man ar Valdiņu Kenija ļoti patika. Īpaši daudzie un bezgala interesantie dabas parki. Mēs daudz tur redzējām, ieskaitot nīlzirgus, lauvas, degunradžus, gepardus, žirafes, bifeļus. No atmiņas nezūd tikšanās ar leopardu. Viņš rāpās lejā no augsta koka, kur bija notiesājis medījumu. Viņš graciozā gaitā piegāja pie mūsu auto, paskatījās uz mani un laikam nodomāja – zini, tu, kaulu kambari, mani neinteresē. Pagrieza muguru un tikpat graciozi devās tālāk. Bet ne vienmēr šie plēsoņas ir miermīlīgi. Pāris nedēļas vēlāk lasīju internetā ziņu, ka kāds dusmīgs leopards gados vecāku vācu kundzi esot mēģinājis pa džipa logu izraut ārā.”
Nelaiķi un šamaņi
Nepāla. Pašupatinaha templis Katmandu. Kremācijas process. Sievietes procesā nedrīkst piedalīties. Līķus apsedz ar kreimeņu virtenēm, sadedzina un atliekas iemet Bagmati upē. Tā kā nelaiķus ir pieņemts kremēt ar visām viņam, dzīvam esot, piederošām vērtībām, tad, tumsai iestājoties, pie darba ķeras marodieri. Lukturu gaismā līķi tiek zvejoti ārā un ar knaiblēm apstrādāti, tādējādi tiekot pie zelta zobiem, gredzeniem un ķēdītēm.
Savukārt Tibetā kremāciju papildina vēl pieci no senatnes pārmantoti apglabāšanas veidi. Zagļu un laupītāju līķus iegremdē ūdenī, uzliek virsū lielus akmeņus un atstāj zivīm par barību. Svētos vīrus apglabā koka dobumos vai alās. Visai reti zemē, jo mūžīgā sasaluma apstākļos kapu izrakt ir milzu problēma. Piekto veidu tibetieši dēvē par “apglabāšanu gaisā”. Līķi uznes augstu kalnos, novieto uz klints bluķa, ar mačeti sacērt gabalos, ar piestu sadragā galvaskausu. Maitu lijas aiznes līķi pa kumosam zilās tālēs. Šis veids Tibetā, neskatoties uz aizliegumu, augstkalnu rajonos laiku pa laikam tiek praktizēts.
Pēteris zināja stāstīt, ka Tibetā Tašilhumpo klosterī esot redzējis interesantu skatu. Proti, jaunieši, pie Budas kājām skaitot lūgšanas, likuši zīmuļus un pildspalvas. Izrādījās, ka šādā savdabīgā veidā skolēni un studenti lūdz, lai Buda palīdz viņiem nokārtot eksāmenus. Kur nez mūsu studenti varētu likt zīmuļus un pildspalvas?
“Gandrīz katrā vietā esmu centies tikties ar šamaņiem. Mēģinājis uzzināt par tautas dziedniecības metodēm. Katrā manā grāmatā no šīs tēmas ir pa kripatiņai iekšā.”
Pēterim tuvs draugs ir tautā populārais dakteris profesors Anatolijs Danilāns. Abi ir diskutējuši par zinātniskās medicīnas un tautas dziedniecības lomu veselības saglabāšanā. Danilāns konsekventi balstās uz zinātnisko medicīnu, bet nenoliedz arī netradicionālās medicīnas klātbūtni ārstniecības procesos. Pēteris profesora uzskatiem piekrīt, piebilstot, ka tautas medicīnas metodes ar tām piemītošo placebo efektu atsevišķos gadījumos var veiksmīgi kalpot kā papildinājums zinātniskās medicīnas metodēm.
Pēteris savulaik konstatējis, ka viņš var ārstēt cilvēkus ar rokām un ka viņam piemīt racionāli neizskaidrojamas spējas. Pirms trīsdesmit gadiem, atgriežoties no ciemošanās Austrālijā, pie viņa uz lauku īpašumu Vecpiebalgā sāka braukt cilvēki ar dažādām kaitēm, vienu reizi pat pilns autobuss ar sirdzējiem. Kaites cilvēkiem bija dažādas. Gadījās arī tādas, ar kurām oficiāli atzītā medicīna nu nekādi nevarēja tikt galā.
Sev piemītošās spējas Pēteris atklājis Austrālijā, kad kopā ar Valdu viesojušies pie kādas latvietes, kura bija apprecējusi visnotaļ turīgu austrālieti. Tik turīgu, ka varēja atļauties kolekcionēt retro auto. Austrālietis aizveda Pēteri uz milzīgu angāru izrādīt savu kolekciju. Un Pēteris, kuram par auto specifisku zināšanu nav, pēkšņi sāk redzamo komentēt – šis ir 1926. gada fords, šis 1934. gada pakards, šis… Mājas saimnieks apmulsis Pēterim jautā – vai arī esat retro auto kolekcionārs, no kurienes jūs zināt?
Pēteris saka – man kāds priekšā pateica. Vēl lielāks izbrīns austrālieti pārņēma, kad Pēteris viņam norādīja uz pamatīgu rētu, kas vīdēja virs uzacs – šo rētu jūs ieguvāt septiņu gadu vecumā, kad, lecot pāri grāvim, atsitāties ar galvu pret akmeni. Sarunā iejaucās sieva – Pēter, no kurienes tu to zini? Laikam mantojums. Redzi, mana vecvecmamma no papa puses bija zintniece. Viņa prata ne vien lopiņus un cilvēkus dziedināt, bet arī pagātnē ielūkoties un nākotni pareģot. Un es šodien pirmo reizi apjautu, ka man arī kaut kas šajā virzienā sāk izdoties.
Austrālijā Pēteris arī uzzinājis, ka ķenguru mammas esot apveltītas ar fantastisku gaišredzību. Jūtot, kad gaidāms milzīgs sausums un līdz ar to arī ugunsgrēki, kas var iznīcināt pēcnācējus, viņas spēj pat par vairākiem mēnešiem aizturēt dzemdības.
Pēteris, ceļojot pa pasauli, izrāda lielu interesi par mistiskām lietām. Nepālā viņa uzmanību piesaistīja uz paklāja guloša, ar ziedu virtenēm izrotāta sniegbalta govs. Cilvēki tās priekšā pazemīgi klanījušies līdz zemei. Govs tika uzskatīta par svētu, jo vietējais zintnieks bija atklājis, ka tai piemīt spēcīgs ārstnieciska rakstura starojums. Pēteris mēģinājis svētumu reizes piecas nofotografēt, bet dīvainā kārtā miglas bildes vien sanākušas.
Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem pēkšņi sekojusi atklāsme. Bija aizmirsts, ka govs priekšā ir jāpaklanās! Kad tas tika izdarīts, fotogrāfijā bija labi redzams, ka sniegbaltā svētuma galvu uz gaiši zila fona apņem sudraba krāsas koncentriski riņķi. Bet vislielākā mistika sekoja vakarā, kad Pēteris pārlūkoja pa dienu uzņemtās fotogrāfijas. Bilde ar svēto govi bija bez pēdām izgaisusi!
Katmandu Pēteris ir pabijis arī pie slavenās Melnā Bhairavas statujas, kurai ir sešas rokas un miroņgalvu virtene ap kaklu. Ja tās klātbūtnē cilvēks melo, uz viņa ādas parādās asins krāsas pleķi. Tādā veidā pirms stāšanās amatā tiek pārbaudītas valsts amatpersonas. Zīmīgi, ka blakus skulptūrai atrodas arī divas “taisnības un kontroles” institūcijas – tiesas nams un policijas ēka. Manakamanas templī Pēterim bija iespēja novērot dzīvnieku ziedošanas rituālu. Interesanti, ka vieni ziedoto kazu atstāj templī, citi turpat kalna galā, godinot dievieti Bhagavati, nošmorē un gardu muti apēd.
Savukārt Bolīvijā Pēteris apmeklējis Raganu tirgu, kur maģijas un rituālu vajadzībām var nopirkt dažādus atribūtus, burvju zāles, pulverus no delfīnu zobiem, kokas lapas, varžu un kraukļu acis, kaltētus lamas embrijus. Pēdējos gulda zem māju pamatiem, lai aizbaidītu ļaunos garus. Kaltētus embrijus iespējams nopirkt pat lielveikalos.
Nav īsti labi nobeigt rakstu ar lamas embrijiem. Bet šai reizei pietiks. Paldies Pēterim Strubergam par tikšanos un sarunu, par šī pasaules apceļotāja piedzīvojumiem varētu uzrakstīt veselu romānu.
