Izmeklētāju neprofesionalitātes jautājums saasinās ik pēc “karstas” noslepkavošanas pilsētā. Egila Līcīša feļetons 11
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atjaunotās Latvijas negarās vēstures nepiedodamo kļūdu kolekcijā ir trīs misēkļi, par kuriem runāts krustām šķērsām un par ko nebeigs tērgāt, kamēr pēdējais jau tālo gadu notikumu aculiecinieks nenoliks karoti.
Pirmais pārkāpums ir cukura biznesa sagraušana ar attiecīgām sekām – novārtā aizlaistām cukurfabrikām un saldmes biešu ražošanas izputēšanu.
Otrā kļūda – “Repše aizvēra autoceļu fondu”. Tas bija indes dzelonis, ko gadiem ilgi vērsa pret bijušo premjerministru, kamēr “Jaunā laika” tēvs un dibinātājs vēl rēgojās uz politiskās skatuves, un to nespēja izvilkt, kad rētām klātais Einars Repše sen bija prom, nodarbināts mākslīgā intelekta izpētē.
Tā vien liekas, ka 2002. gadā likvidētā ceļu fonda problēma ir ar bezgalīgu ekspluatācijas termiņu, jo ilgā laikposmā marsieša indējamais nāveklis ir spēkā vājinājies un ne tik kodīgs, bet pavisam izžuvis arī ne.
Vai tā būs politiska figūra, kam labpatīk ieturēt maltīti ar bijušā kolēģa Einara asinīm, vai ar satiksmes nozari saistīts transporta darbinieks, kam noritēs pār vaigu sāļa asara, bet abi ar nopūtu vēl šobaltdien novilks par apbēdinošo stāvokli ar asfaltēto Latviju – ja Repše nebūtu slēdzis autoceļu fondu…
Tā kā publiku ar šādiem politiskā pelēkā akmens stāstiem izklaidē arī cilvēki, kam atbildīgi jārisina sasāpējušais jautājums, jājautā Repšes ilggadējiem knaibītājiem – klau, bet kāpēc jūs neatjaunojat autoceļu fondu?
Trešā vairāk vecā problēma un misēklis ir – slēgtā Policijas akadēmija. Šo “tumšo darbu” 2009. gadā paveica iekšlietu ministre Linda Mūrniece.
Atšķirībā no priekšnieka Repšes, kādreizējā vienotībniece ātri pārmetās par viesnīcnieci, līdz ar to Lindu nevajadzēja nokvēpināt melnā krāsā.
Jāatceras situācija, kad Latvijai bija jākārpās no krīzes un trieciendaudzumā jāmazina budžeta izdevumi – ministre toreiz pakalpoja premjeram Valdim Dombrovskim un optimizēja nozares resursus, aizverot policistu mācību iestādi.
Tādējādi ietaupīja septiņus miljonus – salīdzinot ar grandiozām summām, kuras mūsdienās met cīņas ugunī pret kovidu, likvidēja augstskolu par malkas cenu.
Arī Policijas akadēmijas slēgšana nav aprakta aizmirstībā. To arvien ceļ dienasgaismā kā ministri un politiķi, tā pensionēti zvaniķi uz “Brīvo mikrofonu” un pļāpātāji galdabiedru kompānijā pie glāzītes.
Bijušais ģenerālprokurors Kalnmeiers katrā runā abu termiņu periodā vārījās kā putras katls un drillēja vienu plati kā gramofons, žēlodamies par policistu nekvalitatīvu darbu, jo – “Policijas akadēmija ciet”.
Izmeklētāju neprofesionalitātes jautājums saasinās ik pēc “karstas” noslepkavošanas pilsētā. Valsts galvenais policists ziņo sabiedrībai – “tūlīt būsim noziedzniekiem uz pēdām”, bet apakšnieki sisti ar aklību un nespēju atklāt ne Rebenoka, ne Bunkus, ne Bezzubova slepkavības.
Vēl jau var vaicāt – kas nogalināja tiesnesi Laukrozi un kur pazuda advokāts Platacis?
Kārtējoreiz jāpauž neizpratne – kādēļ amatpersonām, kam ar grūtībām nākas paciest specializētas likumsargu sagatavošanas augstskolas zaudējumu, neienāk prātā gādāt par policistu apmācību centra atjaunošanu un kvalitatīvu studiju organizēšanu?
Kāpēc politiķi, kuru rokās ir vara, kā driģenes saēdušies, ar uzmācīgu dunduru enerģiju gaužas un žēlojas par akadēmijas slēgšanu, bet neko citu nezina iesākt?
Policijas darbam apmācot koledžā, Stradiņa universitātē un LU Juridiskajā fakultātē, visur pasniedzot pieredzes bagāti policijas detektīvi un augstākie virsnieki. Un vai ir pareizi katrai profesijai un kategorijai dibināt augstskolu? Latvijā nav nedz Ķīmiķu universitātes, ne Fiziķu akadēmijas.
Tikmēr no malas liekas – esam dimbā un galīgi nevarīgi sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanā. Vai nu pie vainas ir resursu trūkums, izglītības kvalitāte, vai zemas kriminālmeklētāju algas un kadru mainība.
Arī prezidents Levits pievērsis uzmanību, ka ar steigu jāsakārto valsts iekšējās drošības lietas. Kaut kas ir jādara!
Policijai nepieciešami šerloki holmsi un erkili puaro, kuri deduktīvām vai citām metodēm uztausta nozieguma pavedienus.
Kuri pārvalda aroda rīkus – darbošanos ar aģentūru, nozieguma vietas rūpīgu apskati un mūsdienīgu tehnoloģiju izmantošanu – kā piecus pirkstus!
Latvijā ir prāvs skaits izmeklēšanas iestāžu, KNAB, VID, prokuratūrā, Drošības policijā, kur priecāsies par papildspēkiem, kas teicami apmācīti cīnīties ar kontrabandistiem, nodokļu krāpniekiem, kukuļdevējiem un tamlīdzīgiem likumpārkāpējiem.
Tas ir apsverams, ka policistu īpašas sagatavošanas centrs ir jāatjauno. Nevar noziedzniekiem ļaut pasprukt vaļā nesodītiem, tā arī nenotvertiem.
