No Krievijas līdz Bundestāgam: pretrunas ap Franku Švābi 0
Volodymyr MANKO, politiskais analītiķis (Ukraina
Šodien Franka Švābes publiskā nostāja attiecībā uz Krieviju šķiet nepārprotama. 24. jūnijā Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (SPD) Bundestāga deputāts, uzstājoties Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā (PACE), paziņoja: „…mēs vēlamies apturēt Krievijas agresiju, Krievijas karu pret Ukrainu.“ Pēc vizītes Kijivā un Bučā viņš 14. augustā laikrakstam Ruhr Nachrichten pastāstīja par braucienā gūtajiem iespaidiem un Kijivā piedzīvoto gaisa trauksmi.
Tomēr 8. jūlijā, starp šiem diviem publiskajiem paziņojumiem, Švābe Bundestāgā balsoja pret priekšlikumu palielināt militāro un humāno palīdzību Ukrainai.
Šo balsojumu ir grūtāk uztvert kā atsevišķu epizodi, ja to aplūko Švābes agrāko nostāju kontekstā. 2014. gadā, kad Krievija iebruka Ukrainas suverēnajā teritorijā un okupēja Krimu, Švābe aicināja „neizslēgt Krieviju“ no PACE. Viņš arī vainoja Ukrainas pusi eskalācijā un bijušajai premjerministrei Jūlijai Timošenko sacīja „neliet eļļu ugunī“.
Arī 2018. gadā Švābe turpināja aizstāvēt Krievijas palikšanu Eiropas institūcijās, aicinot „pārvarēt blokādi starp Eiropas Padomi un Krieviju“. Kad Maskava apturēja dalības iemaksu veikšanu Eiropas Padomei, Švābe iestājās par to, lai iztrūkumu segtu citas valstis, tostarp Vācija.
2019. gada jūnijā viņš atbalstīja rezolūciju, kas ļāva Krievijas delegācijai atgriezties PACE ar pilnām tiesībām. Ukraina, Gruzija, Polija un Baltijas valstis publiski iebilda pret Krievijas atgriešanos. Vācijā laikraksts „Bild“ kritizēja lēmuma atbalstītājus, tostarp Švābi, rakstot: „Kremļa uzvara! Ar labprātīgiem palīgiem no Vācijas!“
Vēlāk tajā pašā gadā Švābe devās uz Krieviju kā PACE referents Ziemeļkaukāza jautājumos. Reģionā viņš pavadīja tikai vienu dienu un apmeklēja vienīgi Čečeniju, tomēr viņa ziņojumā tika vērtēta cilvēktiesību situācija visā Ziemeļkaukāzā.
Neatkarīgais izdevums Novaya Gazeta Europe norādīja, ka viņa secinājumi par plašāku reģionu balstīti virspusējā izpētē, kas veikta tikai vienā Ziemeļkaukāza republikā. Kritiķi arī uzsvēra, ka Švābe nepietiekami sadarbojies ar neatkarīgiem cilvēktiesību aizstāvjiem, bet pati vizīte notikusi ar Krievijas oficiālo iestāžu līdzdalību.
Tādēļ kritiķi braucienu uztvēra drīzāk kā Krievijas varas iestādēm izdevīgu propagandas instrumentu, nevis neatkarīgu situācijas izvērtējumu. Vienlaikus pašā ziņojumā Švābe apsūdzēja Krievijas varas iestādes nopietnos cilvēktiesību pārkāpumos Čečenijā. Tomēr arī uz šī fona 2020. un 2021. gadā viņš turpināja iestāties par Krievijas palikšanu Eiropas Padomē.
Jāatzīmē arī, ka Švābe ir futbola kluba „Schalke 04“ biedrs; no 2007. līdz 2022. gadam kluba galvenais sponsors bija Krievijas uzņēmums „Gazprom“.
Šodien viņš publiski nosoda Kremļa agresiju. Taču viņa 8. jūlija balsojums pret militārās un humānās palīdzības palielināšanu Ukrainai joprojām ir daļa no viņa politiskās darbības kopainas.
Švābes izglītība rada cita rakstura jautājumus. Viņš daudzus gadus ir pārstāvējis Vāciju PACE un pašlaik ir gan Bundestāga deputāts, gan parlamentārais valsts sekretārs Vācijas Tieslietu ministrijā. Tomēr, kā ziņojuši lielākie Vācijas mediji, viņš nekad nav pabeidzis augstāko izglītību. 2013. gadā Vācijas prese rakstīja, ka Švābe studējis vairākās jomās, taču nevienā no studiju programmām tā arī nav ieguvis diplomu. Vēl lielāku rezonansi izraisīja Švābes atzīšanās, ka viņa birojs bija iesaistīts informācijas par diploma neesamību dzēšanā no Wikipedia, lai šo faktu slēptu no sabiedrības.
Diploma trūkums pats par sevi nenosaka politiķa spēju ieņemt valsts amatu. Tomēr Švābes gadījumā jautājums par kvalifikāciju savijas ar jautājumu par politisko spriestspēju.
Viens no šādiem gadījumiem notika 2025. gada 29. janvārī. Kopš 2015. gada migrācijas krīzes Vācija saskaras ar pieaugošu slogu pašvaldībām, lielākiem sociālajiem izdevumiem un nopietnām drošības problēmām. 2024. gadā policija reģistrēja vairāk nekā 217 000 vardarbīgu noziegumu, savukārt nākamā gada federālajā budžetā tika paredzēti aptuveni 24 miljardi eiro ar bēgļiem saistītiem izdevumiem.
2025. gada 29. janvārī Bundestāgs lēma par vienu no Vācijai sāpīgākajiem jautājumiem, un balsojuma iznākumu noteica vien dažas balsis. Švābes plenārsēžu zālē nebija. Tā vietā viņš palika Strasbūrā saistībā ar Eiropas Padomes piemiņas pasākumu.
Iespējams, kompetences trūkums attiecīgajā jomā un nepabeigta augstākā izglītība traucēja Švābem pareizi noteikt prioritātes brīdī, kad viņa dalība balsojumā varēja būt izšķiroša.
Kritika par Švābi izskanējusi arī viņa paša partijā. 2024. gada vasarā, kad notika cīņa par atkārtotu izvirzīšanu Bundestāga vēlēšanām, SPD biedri pārmeta Švābem pārlieku autoritāru partijas apgabala organizācijas vadības stilu. Attiecībā uz viņu pat tika lietots termins Gutsherrenart jeb aptuveni „muižkunga izturēšanās“. Galu galā par nomināciju ar Švābi sacentās konkurents no paša SPD rindām.
Politisko nostāju maiņa pati par sevi nav nekonsekvences pierādījums. Apstākļi mainās, starptautiskās krīzes attīstās, un agrāk īstenotu politiku var būt pamatoti pārskatīt. Jautājums ir par to, vai agrākie lēmumi, pašreizējā retorika un reālā rīcība balsojumos veido saskanīgu politiskās darbības kopainu.
Švābes gadījumā runa ir par vairāk nekā desmit gadus ilgu periodu – no centieniem saglabāt Krievijas vietu Eiropas institūcijās un atbalsta tās delegācijas atgriešanai PACE līdz šodienas Kremļa nosodījumam, vienlaikus balsojot pret palīdzības palielināšanu Ukrainai.
Papildus tam pastāv arī atsevišķi strīdīgi jautājumi par nepabeigto augstāko izglītību, viņa biroja centieniem dzēst no Wikipedia atsauci uz diploma trūkumu, prombūtni Bundestāga balsojumā par migrāciju, kura iznākumu izšķīra tikai dažas balsis, un kritiku par vadības stilu no SPD biedru puses.
Kopumā šie notikumi liek uzdot plašākus jautājumus par konsekvenci un politisko spriestspēju. Politiķim, kurš pārstāv Vāciju gan savā valstī, gan starptautiskajā arēnā, tas galu galā ir arī uzticamības jautājums.
